Manas jaunības dziesmas. It's a sin

Šī dziesma mani uzrunāja no pirmās reizes, kad to izdzirdēju — savos vidusskolas laikos. Vispirms jau ar to kosmisko nolemtības sajūtu, ko dod NASA atpakaļskaitīšanas taimeris, sintezētie pērkona dārdi un noslēguma lūgšana latīņu valodā („Mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa…”). Kaut kas starp Čelendžera pirmsstarta brīdi un uz nāvi notiesātā pēdējo grēksūdzi — un viss ietērpts ļoti lipīgā melodijā. 

Un, tikai gadiem ejot, es aizvien vairāk sāku piedomāt pie vārdiem. Nīls Tenants tos esot sarakstījis 15 minūtēs. Šķiet, cilvēkam ir jābūt tiešām ļoti daudz pārdzīvojušam (lasi: mācījušamies katoļu skolā), lai tik īsā brīdī tik trāpīgi un koncentrēti pateiktu dzejā ko tādu.

(Twenty seconds and counting...
T minus fifteen seconds, guidance is okay)

When I look back upon my life
It's always with a sense of shame
I've always been the one to blame
For everything I long to do
No matter when or where or who
Has one thing in common, too

It's a, it's a, it's a, it's a sin
It's a sin
Everything I've ever done
Everything I ever do
Every place I've ever been
Everywhere I'm going to
It's a sin

At school they taught me how to be
So pure in thought and word and deed
They didn't quite succeed
For everything I long to do
No matter when or where or who
Has one thing in common, too

It's a, it's a, it's a, it's a sin
It's a sin
Everything I've ever done
Everything I ever do
Every place I've ever been
Everywhere I'm going to
It's a sin

Father, forgive me, I tried not to do it
Turned over a new leaf, then tore right through it
Whatever you taught me, I didn't believe it
Father, you fought me, 'cause I didn't care
And I still don't understand

So I look back upon my life
Forever with a sense of shame
I've always been the one to blame
For everything I long to do
No matter when or where or who
Has one thing in common, too

It's a, it's a, it's a, it's a sin
It's a sin
Everything I've ever done
Everything I ever do
Every place I've ever been
Everywhere I'm going to - it's a sin
It's a, it's a, it's a, it's a sin
It's a, it's a, it's a, it's a sin

(Confiteor Deo omnipotenti vobis fratres, quia peccavi nimis cogitatione,
verbo, opere et omissione, mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa)
[trans. "I confess to almighty god,
and to you my brothers,
that I have sinned exceedingly
in thought, word, act and omission,
through my fault, through my fault,
through my most grievous fault"]

(Zero!)

Arī mani jaunībā pastāvīgi pavadīja šī neizbēgamā kauna sajūta: viss, ko es jebkad esmu darījis, viss, ko es turpinu darīt, lai kur es būtu un lai kur es ietu, — viss ir grēks un nekas cits kā grēks. Es mēģināju stundām ilgi lūgt, kāpu Rīgā uz divpadsmitstāvu mājas jumta, lai būtu klusākā un debesīm tuvākā vietā un lūdzos, lūdzos… Mēģināju nedarīt grēku, pāršķirt jaunu lapu kā šajā dziesmā, bet jaunajā lapā izplīsa caurums. 

Mani mācīja būt šķīstam domās, vārdos un darbos, bet, atpakaļskaitīšanas taimerim tikšķot, es atskatos uz savu dzīvi un saprotu, ka nevienam nav izdevies mani pāraudzināt („they didn’t quite succeed”). Jaunībā bija laiks, kad es domāju: esmu tik samaitāts, ka vēlos lai ar mani izdara tā, kā rakstīts 5. Mozus 21:18–21. (Ievērojiet, tolaik es jau vairākus gadus biju draudzē!) Mormoņiem esot tāda mācība: esot tādi grēki, ko Kristus asinis nevarot izpirkt; tie jāizpērkot ar paša grēkojušā asinīm. Protams, absolūtas muļķības! Ja tā būtu, tad sanāktu, ka grēcinieka asinis ir vērtīgākas par Kristus asinīm. Bet tas parāda, cik dziļi, līdz piesātinājumam cilvēks ir piesūcies ar grēku — jau no mātes miesām. Es ticu, ka pastāv tas, ko dēvē par iedzimto grēku, lai gan daži kristiešu strāvojumi to noliedz… Bībelē ir pareizi rakstīts: „Nav neviena taisna, it neviena..” Citādi jau Kristum nebūtu jānāk pasaulē.

„It’s a sin” ir dziesmā izteikta mana autobiogrāfija.

Gan jau kāds sacīs: Niklāv, ja Tu zinātu, PAR KO patiesībā ir šī dziesma, tad Tu te tā nerakstītu!
Bet varbūt es to rakstu tieši tāpēc, ka zinu, PAR KO tā patiesībā ir!! Varat to uzskatīt par manu iznākšanu no skapja.

Un vēl kāda piezīme. Pēc iepriekšējā raksta par Frosta dzejoli („Manas jaunības dziesmas. Reiz zaļoja jaunība”) man kāds draugs teica, ka mana nostāja par grēku nav skaidra un, iespējams, esmu uz slidena ceļa. Tāpēc paskaidrošu: rakstot, ka grēkā krišana ir neatņemama pieaugšanas sastāvdaļa, es domāju nevis to, ka, krītot grēkā, mēs kaut ko jaunu iemācāmies, bet gan — ka grēks ir neizbēgams. Adventistu baznīcā vēsturiski vienmēr ir pastāvējusi mācība, ka cilvēkam ir iespējams dzīvot bez grēka — kā Kristus dzīvoja — un ka pēdējā paaudze pirms Kristus atnākšanas, tie, kas Viņu sagaidīs, nāvi neredzējuši, tā arī dzīvos. Par piemēru tiek nolikts pirmsplūdu laikā dzīvojušais Ēnohs, kurš staigāja ar Dievu, līdz viņa vairs nebija, jo Dievs viņu bija paņēmis pie sevis. Es neesmu teologs un nevaru paskaidrot par Ēnohu, bet, cik saprotu, grēka definīcija Vecajā Derībā atšķiras no grēka definīcijas Jaunajā Derībā. Jēzus mācīja: „Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts.. Bet Es jums saku..” Viņš paplašināja izpratni par grēku — līdz domai, skatienam un pusvārdam. Man kaut kā šķiet, ka Ēnoha laikos tā izpratne nebija tik plaša. Grēks bija tas, ko citi var izmērīt, saskatīt, novērtēt. Un tie, kas saka, ka cilvēks var dzīvot bez grēka kā Kristus — vai nu šajos, vai Ēnoha laikos, lai parāda man vienu tādu dzīvu eksemplāru! Es tādu neesmu redzējis un teoretizēšanai neticu! Ja cilvēks turpina ticēt, ka tomēr ir iespējams, tad galu galā vai nu piedzīvo drausmīgu, pat fatālu vilšanos, vai arī nosēžas Dieva vietā un kļūst par soģi pār dzīvajiem un mirušajiem. 

Tāpat neesmu redzējis nevienu koku, kam visas lapas būtu ideālas, nevienu ābeli, kam visi āboli būtu perfekti. Ideāli ir tikai mākslīgie augļi un mākslīgie ziedi — bet tie nav dzīvi.

Es ticu, ka ir tā, kā saka Mārtiņš Luters:
„„Tā nu es ar prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar miesu — grēka bauslībai.” (Rom. 7:25) Šis ir viens spilgtākajiem izteikumiem šajā [Vēstules romiešiem 7.] nodaļā. Pievērsiet uzmanību, ka viens un tas pats cilvēks vienlaicīgi kalpo Dieva likumam un grēka likumam; vienlaicīgi ir taisns un grēko! Jo viņš nesaka: „Mans prāts kalpo Dieva likumam” vai „Mana miesa kalpo grēka likumam”, bet gan: „Es pats, viss cilvēks kopumā, kāds esmu jūsu priekšā, reizē kalpoju vienam un otram.” Tā viņš reizē pateicas, ka var kalpot Dieva likumam, un reizē meklē žēlastību — jo turpina kalpot grēkam. Kurš gan par miesīgu cilvēku teiks, ka viņš kalpo Dieva likumam? Ievērojiet, kā jau iepriekš teicu: svētie, būdami taisni, reizē ir grēcinieki. Taisni viņi ir tāpēc, ka tic Kristum, kura taisnība viņus apsedz un tiek viņiem pieskaitīta; tomēr viņi ir grēcinieki, jo nepilda bauslību, nav brīvi no grēcīgām vēlmēm un vispār līdzinās slimniekiem, kas atrodas ārsta uzraudzībā. Faktiski viņi arī ir slimi; tomēr savā cerībā ir veseli un tik tiešām ir arī sākuši atveseļoties, proti, viņu stāvoklis uzlabojas. Šādiem cilvēkiem vislielākā nelaime būtu pašpaļāvīgi pieņemt, ka viņi jau ir veseli, jo tad slimība neizbēgami recidivētu — un vēl smagākā formā. Tieši tādēļ iepriekš, otrajā nodaļā, apustulis tik pārliecināti uzstājas pret paštaisnajiem, kuri sevi ieceļ soģa vietā pār ļauna darītājiem, kamēr paši no tiem ne ar ko neatšķiras: sludina „Tev nebūs zagt!”, bet paši zog..” (Mārtiņš Luters „Lekcijas par Vēstuli romiešiem”)

Manas jaunības dziesmas. Reiz zaļoja jaunība

Gadiem ejot, aizvien vairāk saprotu, ka vairs neesmu tas, kas reiz biju. Cilvēka šūnas nomainās — ādas epitēlijs 2 nedēļās, kuņģa gļotāda 5 dienās, eritrocīti 4 mēnešos, un, skat, pēc 10–12 gadiem pat mani kauli jau ir citi. 

Vai līdzīgi ādas epitēlijam nolobās arī jaunības ideāli? Vai, sabrūkot eritrocītiem, vienmēr rodas žults?
Veidenbaums nomira jauns. Ieva Akuratere nu ir veca, un meikaps nespēj to noslēpt.

Arī mana ticības pārliecība mainās. Ja kādreiz ticēju, ka cilvēks var dzīvot bez grēka (ar neiztrūkstošo atrunu: Kristus spēkā, protams), tad tagad esmu iemācījies to, ka ne viss (maigi sakot) man sanāk ideāli, uztvert kā normālu parādību. Par daudzām lietām tagad domāju līdzsvarotāk un prātīgāk nekā jaunībā. Drīz jau, kazi, debesis būs nonākušas tik zemu, ka aiz tām varēs karoti aizbāzt.
Tomēr jaunības ideālismā — lai cik naivā un muļķīgā — ir tāds netverams skaistums. Manuprāt, to lieliski ir pateicis Roberts Frosts savā dzejolī „Nothing gold can stay”:

Nature’s first green is gold,
Her hardest hue to hold.
Her early leaf’s a flower;
But only so an hour.
Then leaf subsides to leaf.
So Eden sank to grief,
So dawn goes down to day.
Nothing gold can stay. 

Kas ir skatījies Kopolas filmu „The Outsiders”, zinās, par ko iet runa (attiecīgais fragments te:)

Es jau rakstīju par bērziem — kā ik gadu gaidu pirmās lapiņas. Un nav jābūt Pulicera prēmijas laureātam (kā Frostam), lai novērotu, ka pirmās mazās bērza lapiņas ir zeltainas, nevis zaļas. Tāpat arī sīpolpuķu asni un viss pārējais pavasara zaļums. Frosts raksta, ka pirmās lapiņas ir krāšņas kā zieds, bet tikai uz stundu, tāpat kā saullēkta skaistums pastāv tikai īsus, skaitītus acumirkļus. „Dabas pirmais zaļums ir zelts — tā nokrāsa, ko paturēt visgrūtāk,” kā man sanāca, mēģinot to iztulkot. Īstenībā taču mazā lapiņa pieaug, kļūst lielāka, stiprāka, bet Frosts saka: subsides, tātad pieaugot nevis nobriest, bet degradējas. Un dawn goes down to day — tā nav tikai vārdu spēle. Viņš grib pateikt, ka rītausma nevis uzplaukst līdz pilnai dienai, bet noplok (goes down, nevis up). Diena ir nevis rītausmas kulminācija, tās eksistences mērķis un piepildījums, bet nožēlojams, netalantīgs sīkvels. Bērnībā, jaunībā cilvēks pasaulē skatās kā brīnumā, un ideāli ir augstāki par debesīm. Bet vēlāk… Ir taču starpība starp pirmo mīlestību un ceturto sievu. Jā, un dzejoļa zemtekstā varam izlasīt domu, ka grēkā krišana ir neatņemama pieaugšanas sastāvdaļa (rindiņa par Ēdeni). Citiem vārdiem sakot, pieaugt nozīmē zaudēt nevainību. 

Varbūt tāpēc Vivaldi „Gadalaikos” vasara ir vissmeldzīgākais gadalaiks (vismaz man tā šķiet). Arī ziema ir skumja, bet ziemas skumjas ir tādas klusas, rezignētas, kamēr vasara plēš sirdi pušu, jo pavasaris ir aizgājis uz neatgriešanos. Ziemai ir cerība uz pavasari, vasarai vairs cerības nav.
Varbūt tad vajag ieņemt tādu pozu kā Veidenbaumam: „Un tagad es nicinu pasaules lietas, jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks…” Nē, nu nav jau galīgi murgi un galīgs nieks, bet nu man vienalga…


Ir lietas, kam uz nāves sliekšņa ir jābūt vienalga.

Bet varbūt vajag saglabāt ideālus un mirstošām lūpām čukstēt (jā, jā atkal atsauce uz „The Outsiders”): „Stay gold, Ponyboy, stay gold!...”, pat ja labi zini, ka tas nav reāli.

Bet varbūt tomēr ir? 

P.S. Tiem, kas nesaprot angliski, varbūt noderēs šis interneta plašumos uzmeklētais Frosta dzejoļa krievu tulkojums (dzejolis ir ģeniāli izvarots, tomēr tā dvēsele ir palikusi dzīva):

Новорожденный лист
Не зелен, золотист,
И первыми листами
Как райскими цветами
Природа тешит нас,
Но тешит только час.
Ведь как зари улыбка
Всё золотое зыбко.

Manas jaunības dziesmas. Čakārnītis

Bērzi, kā zināms, ir purva un āra. Aiz mana loga, cik vien sevi atceros, vienmēr ir stāvējis simtgadīgs āra bērzs, un pavasarī arvien lielākais notikums ir bijis sagaidīt, tieši kurā dienā parādīsies caurspīdīgais pirmo zaļo lapiņu plīvurs. Skolas gados šo notikumu dažādos rakursos iemūžināju fotofilmā (skat. bildes). Tāpēc āra bērzs man vienmēr ir šķitis Latvijas dabas lielākais krāšņums. Un tagad tas ir palicis mūsu putekļainā, mašīnu izbraukātā pagalma VIENĪGAIS un PĒDĒJAIS krāšņums. Bija mums arī otrs tikpat krāšņs bērzs, bet tam, trotuāru bruģējot, strādnieki apcirta saknes, un tas vienā gadā nokalta. Ja kas tāds notiks arī ar šo, tad nokaltīs arī daļa no manis. Tas ir viens.

Otrs: skola nebija tā vieta, kur man ļoti patiktu iet, — tāpēc ka biju šķērss un greizs un daudzi to tūlīt uztvēra un izmantoja, lai pasmietos. (Tiem, kas to vēl nezina, atzīšos, ka savu zelta medaļu pāris gadus pēc vidusskolas beigšanas izmetu miskastē.) Tā ka tās čakārnīša izjūtas man nav svešas.

Atkal ir pavasaris. Un atkal visas ievas kļūst baltas no čakārnīša bērzam rakstītajām un saplēstajām vēstulēm, un kā saldi rūgtas gaviles no manas pilnās krūts pret kalnu ievu smarža kāpj un savu laimi sūdz. Un labāk par Viktoru Lapčenoku to neizdziedās neviens.

Un, jā, šī tiešām ir ļoti dziļa dziesma. Tā runā par cilvēka absolūto vērtību Dieva acīs — par vērtību, kuru nenosaka tas, kāds tu esi vai ko citi par tevi domā, un pat ne tas, vai mīlēdams tu saņem pretmīlestību. Un, ja kāds ir līdz kaklam akacī, debesis viņam nav neko tālāk kā tam, kas stāv kalna galā.

Un kas par to, ka akacī, un kas par to, ka greizs un šķērss,

Tik zili spulgo debesis, tik skaists ir āra bērzs! 

Tā ir absolūtā vērtība, kas bomzim nav mazāka kā valsts prezidentam. Jā, un tāpēc Īzaks Kleimanis, uz ielas sasveicinoties ar bomžiem, noņēma cepuri. Par to ir šī dziesma.

Manas jaunības dziesmas. Pa Baikāla drūmajām stepēm

Šī senā Sibīrijas katordznieku dziesma man palikusi atmiņā tāpēc, ka to mājās pie pletīzera bieži vien dziedāja mana mamma (bildē viņa gan nedzied, bet, nu, vienalga, kaut daļēju priekšstatu par attiecīgo atmosfēru varat gūt). Balss jau viņai nav nekāda dižā, bet dziedāja viņa ļoti izjusti. Vistuvākais tai noskaņai ir Aleksandra Daškova ieraksts:

Mamma pati jaunībā bija klausījusies Daškovu. Tikai dziedāja viņa nedaudz citus vārdus, kuri acīmredzot nebija izturējuši radio ieraksta cenzūru (pēdējo trīs pantu ierakstā nav vispār, bet otrā un trešā panta vietā ir ielikti mazāk skarbi vārdi):

Pa Baikāla drūmajām stepēm,

Kur kalnos vēl zeltu var rast,
Iet klaidonis, likteni peldams,
Ar somu pār pleciem viņš iet.

No krekla maz palicis pāri,
Tik ielāpi ielāpus sedz,
Ir cepure saplēsta viņam
Un cietuma mētelis vecs.

Viņš velkas pa vientuļo taigu,
Kur zvēriem ir miteklis labs,
Tam šūpojas katliņš pie sāna,
Un maize pret karoti grab.

Pie Baikāla klaidonis nonāk
Un irties sāk laivā pār to.
Dzied dziesmu tas bezgala skumju,
Par dzimteni dzied viņš kaut ko.

Pār Baikālu klaidonis pārbrauc,

Tur satiekas māte un dēls.
Nu sveika tu, māmuļa mana,
Vai tētiņš un brālis te vēl?

Sen tētiņš tavs guldīts ir kapā,

Zem zemes, kur nesaredz acs,
Bet brālis ir katorgā tālu,

Sen ķēdes ap rokām tam žvadz.

Ak, iesim, ak, iesim nu, dēliņ,
Kur dzimtenes pavards ir tavs,
Jo ilgojas sieva pēc vīra,
Raud bērniņi, tēva kam nav.

P.S. Pēc šī raksta publicēšanas Feisbuka draugu lokā man sanāca šāda sarakste komentāros ar Aidi:

Aidis Tomsons: Ārkārtīgi smeldzīgi! Un tiešām ļoti skaisti. Mani uzrunāja.

Es: Jā, un, iedomājies, viņa to dziedāja, gludinot veļu. Bet, kad 90. gadu sākumā nokristījās draudzē, pārstāja šo dziedāt. Jo tā nebija garīga dziesma. Tikai tagad, atpakaļ skatoties, man šķiet, ka tā sauktajām ''garīgajām'' (baznīcas) dziesmām bieži vien pietrūkst tāda pārdzīvojuma dziļuma. Toreiz es to nesapratu. Es jau nesaku, ka tagad saprotu labāk, bet zinu tikai to, ka šī dziesma man ir ļoti dārga. Tā reizē uzplēš dvēseli un dziedina.

Aidis Tomsons: Garīgajām arī ir dziļumi, tikai to ir mazāk, jo vairāk jau talantu ir ārpus baznīcām. Mūziku nevar tikt vienkārši dalīt garīgā un negarīgā. Šī arī ir dziļi garīga.

Es: Dziļi garīgas ir tās, kas ir dziļi cilvēciskas. Tāpat kā Jēzus nokāpa šai pasaulē un kļuva līdz kaulu smadzenēm cilvēcisks. Zaudējot tuvumu cilvēku sāpēm un ciešanām, mūzika zaudē arī savu garīgumu.