Šogad laikam laba meža zemenīšu raža...

 Šogad laikam laba meža zemenīšu raža. Odziņas lielas, sulīgas, jo ir pietiekami lijis. Biju aizgājis novērtēt savās nu jau nez cik gadus ierastajās vietās Baiļu mežā gar taciņām. Sāku lasīt saujā un tikai tad, kad sauja bija pilna, attapos, ka neesmu paņēmis līdzi trauku. Burciņa palika virtuvē uz galda. Bet ko nu darīt ar pilno sauju? Maisiņā taču nelikšu... Cita varianta nebija kā mutē. Un uz brīdi sajutos kā zaglis. Pēdējos gados taču vienmēr zemenītes biju lasījis trauciņā mammai. Sev mutē tikai reizēm pa atsevišķai odziņai, bet pilnu sauju tikai traukā, jo odziņu nebija daudz un gribēju pataupīt iespējami vairāk viņai. Mājās viņa vienmēr gribēja dalīties, bet es atteicu, ka mežā jau esmu pieēdies (lai gan tā nebija). Man bija prātā, kā manā bērnībā viņa lasīja odziņas saujā — lai dotu man. Pati tikai tā, pa druskai ieknābāja. Un nu man gribējās kaut daļēji to atmaksāt. Tāpēc arī šodien tā kā sastomījos, kad no saujas bija jāber mutē. Sapratu gan, ka citur jau nav kur, bet tomēr sajutos kā tāds, kas kādam kaut ko atņēmis. Odziņas gan bija saldas, bet vairs ne tik saldas kā bērnībā — no mammas saujas... Un šķiet, ka zemenītes nav vienīgās, kam zudusi garša.

Atņēmis. Arī dzīvību nākamajām paaudzēm — un apracis mammas gēnus. Tādas man pārdomas vasaras saulgriežos.

Kā es šogad ne(?)piedalījos ratu rallijā

 Ja esat lasījuši par manu ceļojumu uz Viļņu jaungada naktī, tad zināt, cik maz ir vajadzīgs priekam. Vismaz man. Tāds prieks atnāk negaidīts, sagriež galvu un atstāj tevi vieglā reibonī. Un šoreiz tas nāca Tartu ratarallija (velomaratona) formā.

Vecie valmierieši vēl arvien velosipēdu dēvē par ratu. Reiz kāds liepājnieks man teica, ka nespēj saprast, kā vidzemnieki var riteņus saukt par ratiem, jo riteņi ir riteņi, bet rati ir rati, proti vāģi. Un šeit pat ne tikai vienu riteni, bet veselu velosipēdu uzdrošinās nosaukt par ratu! Bet nāk tas, šķiet, no Livonijas laikiem, kad mēs ar igauņiem bijām zem vienas valdības. Varbūt arī tāpēc jūtu tādu tuvību ar viņiem.

Tartu ratarallijā esmu piedalījies piecas reizes (izņemot pagājušo gadu, kad man viss, kas agrāk patika, bija kļuvis vienaldzīgs). Šogad ilgi svārstījos, vai braukt vai ne. Tam bija vairāki iemesli: nepietiekami treniņi, arvien pieaugošā dalības maksa un arī transporta sarežģījumi (jo man nav auto, bet tiešais vilciens starp Tartu un Rīgu joprojām ir — lai arī spoža — tomēr vien nākotnes cerība). Galu galā izdomāju, ka oficiāli nepieteikšos, bet trasi sacensību dienā tomēr izbraukšu. Tad sākās sarežģītākais — kā no rīta ar velosipēdu nokļūt līdz igauņu vilcienam Valgā. Esmu ļoti pateicīgs Kārlim, ka viņš mani aizveda. Viņš teica, viņam neesot grūti; bet grūti ir man — pārkāpt tai robežai, lai no kāda kaut ko lūgtu.

Izplānot atpakaļceļu nebija vienkāršāk. Igauņu vilciens, kas man derētu, no Tartu Valgā, kā izrādījās, šogad ienāk trīs minūtes pēc (!) latviešu vilciena atiešanas uz Rīgu. Tad nu izdomāju, ka ratarallija trasi braukšu tikai līdz pusei — līdz Otepei — un tālāk uz Valgu, lai pagūtu uz latviešu vilcienu.

Pirms doties uz ratarallija starta vietu, nevarēju noturēties, nepārbraucis divreiz pāri savam iemīļotākajam igauņu Mātesupes tiltam — Vabadussild (Brīvības tiltam) un neuztaisījis špagata bildi pie tā. Bet starta vietā mani sagaidīja pārsteigums — burzmā kāds sauca: „Niklāv!” Izrādās, Gaļina , ar kuru iepazinos Tallinas—Tartu granfondo pirms pieciem gadiem. Apkampāmies, parunājāmies. Un es viņai prasu: tu mani speciāli pie ieejas gaidīji? Nē, viņa saka, tas ir liktenis. Nu jā, pirms pieciem gadiem arī tas bija liktenis. Bet viņa bija tā, kas paraustīja likteni aiz svārku stērbeles, lai pievērš uzmanību, proti, uzrunāja svešu cilvēku svešā pilsētā tāpēc vien, ka man mugurā bija „Gran fondo” krekliņš. Un finišā Tartu bruģa kalnā aiz Eņģeļu tilta mēs toreiz viens otru fotografējām un kopā gājām meklēt ēstūzi „Püssirohukelder” („Šaujampulvera pagrabs”), kur granfondo dalībniekiem bija apsolītas vakariņas, bet trūka norāžu, kā tur nokļūt. Krievi vispār ir atvērtāki uzsākt sarunu un iepazīties — ne kā mēs. Bet man patīk, ka mēs ar Gaļinu šodien varam satikties kā seni draugi un apkampties, neraugoties uz atšķirīgām svinamām dienām maija sākumā un daudz ko citu, par ko šādās reizēs pat nedomājam. Starp citu, šoreiz Gaļina, kas sevi dēvē par pensionāri, 126 kilometrus nobrauca 5 stundās un 5 minūtēs.

Parunājies ar Gaļinu, nolēmu, ka sākšu braukt vēl pirms oficiālā starta, lai nekavētu laiku. Tas gan nozīmēja, ka man jābūt ļoti uzmanīgam un ik reizi, kad dzirdēšu no aizmugures tuvojamies lielāku grupu, jāpabrauc nost no ceļa, lai neradītu iespējamu avārijas situāciju. No otras puses, tas man deva iespēju no sacensībām redzēt daudz vairāk nekā tajās reizēs, kad pats piedalījos.

Līdz Otepei braucu pa iezīmēto trasi, bet tālāk maršrutu izvēlējos pats. Noteikti gribējās nobraukt gar igauņu Svētezera (Pühajärv) ziemeļu krastu, kurš man palicis skaistā atmiņā no 2018. gada, kad Tartu rattaralli trase gāja tieši šeit. Celiņš ir šaurs, brīžam tikai vienas mašīnas platumā, līkumains, kalnains, gar ezera krastu un daudziem privātīpašumiem. Iespējams, tieši privātīpašnieki ir tie, kas nevēlas šeit redzēt masu velo pasākumu. Bet vajadzētu, ak, kā vajadzētu atkārtot 2018. gada trasi! Man pat vēl ir kāda bilde no tās reizes — un tieši no tā ceļa.

Tālāk braucu cauri Sangastei. Šī vieta ir slavena ar Sangastes rudziem — īpašu tradicionālo igauņu rudzu šķirni ar lielām, smagām vārpām un stiebru, kas izaug pat 2–2,5 metru augstumā. Ļoti skaista man šķiet krustcelēs stāvošā Sangastes baznīca. Pili gan paskatījos tikai caur sētu, jo uzkavēties nebija laika. Bet vajadzētu uz šejieni atbraukt, kad rudzi būs nobrieduši. Vai kad ziedēs. Atceros, ka pirms 40 gadiem reiz Jāņu naktī, kamēr citi ballējās pie ugunskura, mēs ar mammu staigājām pa Ķoņu baltajiem ceļiem un vērojām, kā zied rudzi. Tas ir kas īpašs — baltajās naktīs staigāt gar kūpošiem rudzu laukiem. Vajadzētu to atkārtot.

Kilometrus piecus no Sankastes pils uz Valgas pusi ir ferma, no kuras nāk mums tik pazīstamais „Almas” piens. Biju pārsteigts, cik tā ir mūsdienīga un tīra.

Bet no Lātri līdz Valgai brauciens bija ļoti kluss, tikpat kā nevienas mašīnas, ceļš brīžam vijās un brīžam kā stīga taisni stiepās cauri skaistiem, bieziem mežiem. Arī šo ceļu noteikti gribētos izbraukt vēl kādu reizi.

Pēc 98 kilometriem gandrīz trīsdesmit grādu karstumā jutos paguris, mazliet apsvilis saulē, bet laimīgs. Mugursomā līdzi paņemtie 3 litri ūdens arī bija izdzerti. Vilcienā gāju stāvēt tamburā, lai nenogulētu Valmieru.

Mājās pārbraucis, protams, ēdu kamus. Kādreiz varēja nopirkt tādus, kas taisīti no Sangastes rudziem. Šie gan bija parastie, no „Tartu mill”. Bet tik un tā ar Igaunijas garšu. No bērnības atceros, ka mamma, braucot uz Vīlandi iepirkties (bija tāds autobuss Valmiera—Vīlande), vienmēr atveda kamus. Un viņa stāstīja, ka senāk, Sapā dzīvojot, viņas ar vecomammu tos no miltiem grauzdējušas pašas.

Dzīres mēra laikā jeb Priekam daudz nevajag

2023. gads man pagāja bez prieka. Pat lietas, kas agrāk sagādāja prieku — ceļošana, riteņbraukšana utt.— vairs nespēja to dot. It kā jau kaut ko no tā darīju, bet tā mehāniski, distancēti, indiferenti. Tomēr Dievs cilvēkā ir ielicis tādu dzīvības spēku, kas noteiktos kritiskos apstākļos izlaužas uz āru tik varens, ka nekas, pilnīgi nekas, ieskaitot sabiedrībā pieņemtās normas un morāles priekšstatus, nespēj tam pretoties. Tik mežonīgu, instinktīvu dziņu izdzīvot, kas vairs nepakļaujas tavai gribai. Kā Remarks to apraksta grāmatā „Mīli savu tuvāko”: kad tavu acu priekšā lielās mokās mirst tavs labākais draugs (un vai gan nav taisnība, ka „a boy’s best friend is his mother”? — tie, kas zina, no kurienes ir šis citāts, sapratīs, kādas asociācijas tas man raisa), bet tu aizmirsdamies kāri rij treknu zirņu zupu. Tāds brīdis man pienāca 370. dienā pēc mammas nāves, kad, mirkļa impulsa vadīts, nopirku sev Vecgada vakaram vilciena biļeti uz Viļņu un Jaungada rītam atpakaļ — un pārsteigts sapratu, ka izjūtu par to tādu prieku, kādu nepazinu jau veselu gadu.

Vilcienus mīlu kopš bērnības, savulaik pat gribēju kļūt par mašīnistu (kas gan palika tikai vēl viens no maniem neīstenotajiem caurkritēja sapņiem). Ziņās arī sekoju līdzi informācijai par šogad atklāto jauno maršrutu starp Viļņu un Rīgu, biju pat domājis kādreiz to izbraukt, bet ne jau tūlīt. Taču sanāca citādi.

Vilciens bija pilns, taču ne brīdi nejutos saspiests vai ierobežots. Pietiek vietas kājām, somām, velosipēdiem, ja tādi ir, invalīdu ratiņiem un vēl apjomīgiem Ziemassvētku dekorējumiem, kas gan manā izpratnē bija bezgaumīgi (par to gan nestrīdas), toties ļoti rūpīgi sakārtoti. Turklāt abos virzienos man trāpījās vietas pie galdiņa, kur ir pa četriem sēdekļiem kopā, prombraucot augšējā līmenī, pie „garmoškas”, bet atpakaļceļā lejā, tuvāk durvīm. Pavadoņi ļoti patīkami. Protams, kā vienmēr nofotografējos tualetē pie spoguļa. Vienīgais mazliet nepatīkamais pārsteigums bija tualetes durvis. Durvis ir bīdāmas, bet ne ar roku kā igauņiem vai mūsu renovētajos dīzeļos. Ir zaļa poga durvju atvēršanai un sarkana aizvēršanai — un tādas gan iekšpusē, gan ārpusē. Bez tam iekšpusē vēl ir kloķis durvju aizslēgšanai, kuru tualetes apmeklētāji bieži nepamana, jo domā, ka, lai iekrampētos, pietiek ar sarkano pogu. Tā kā esmu samērā biežs uz tualeti staigātājs, vairākkārt gadījās, ka, no ārpuses atverot durvis, priekšā rēgojas puspliki sieviešu vai bērnu dibeni (interesanti, ka vīriešu nē; acīmredzot sarežģīto tehniku viņi apgūst vieglāk). Tādos gadījumos abu pušu pirmā reakcija ir steigšus grūst durvis ciet, bet tas ar roku nav izdarāms, atkal jāķeras pie pogas, kas to dara pilnīgi nesteidzoties; turklāt stresā pogas var viegli sajaukt.

Vilciens ienāk Viļņā vakarā astoņos, bet uz Rīgu atiet pusseptiņos no rīta, tātad manā rīcībā bija visa nakts. Plāns bija vakarā uz kādu brīdi satikties ar Aļonu, ar kuru pirms 20 gadiem biju iepazinies Igaunijā, tad lielāko nakts daļu pavadīt, avantūristiskā pastaigā izbaudot pilsētas nakts burvību, bet uz rīta pusi dažas stundas sasildīties „Lemon Gym”, kurš ir atvērts pat Jaungada naktī un piedāvā pirmo apmeklējumu bez maksas.

Sākumā nemaz nevēlējos atklāt Aļonai, kā esmu iecerējis pavadīt nakti, lai viņa nesatrauktos un nesāktu uzstāt, lai palieku pie viņas mājās. Tāpēc arī uzrakstīju viņai tikai pēdējā brīdī — 31. decembra rītā. Tomēr arī vakarā viņa neko neuzstāja — par to esmu viņai ļoti pateicīgs. Viņai jau iepriekš bija sarunāta tikšanās ar draudzeni, un tad viņas mani pāris stundas izvadāja pa pilsētu, bet pēc tam palaida brīvsolī, kā gribēju.

Viļņa pārsteidz ar milzīgo katedrāļu un baznīcu skaitu — turklāt tās ir izgaismotas un naktī kā balti kalni paceļas pār pilsētu. Īsti neticu, bet Aļonas draudzene teica, ka Viļņā esot ap 300 baznīcu un kulta vietu. Jā, lielākoties viss vecpilsētas krāsojums ir balts, un tas nakts pastaigu padara sevišķi skaistu.

Jūsmoju par Užupi — Viļņas īpašo mākslinieku rajonu. Dienas laikā un siltajā gadalaikā tas noteikti izskatās krāšņi, tomēr man, kas pirmoreiz to ieraudzīju teiksmainajās ziemas nakts gaismēnās, tieši tāds tas arī paliks neizdzēšamā atmiņā — gan ar soliņu virvēs zem tilta putojošās straumes vidū, gan ar dzelzs cūku uz riteņiem ielas vidū, gan ar lietoto grāmatu skapīti, gan visu pārējo.

Vislielākais pārsteigums tomēr man bija, kad, staigājot pa Užupi, uz gandrīz tukšās ielas ap diviem naktī sastapu divus puikas 16 vai 17 gadu vecumā, kuri katrs stiepa pa milzīgam rotaļu lācim, ap 2/3 no pašu auguma. Viņi uzrunāja mani lietuviski. Atvainojos, ka nesaprotu, un turpinājām angliski. Viņi ar neatvairāmu zēnisku smaidu lūdza, vai nevaru iedot piecus eiro vodkai. Vienu „Džonu” jau esot izdzēruši un gribot turpināt. Teicu, ka tomēr nē, jo zinu, ka Jaungada rīts pēc vodkas nebūs labs un viņiem to nenovēlu. Viņi neuzstāja; sirsnīgi novēlējām cits citam laimīgu Jauno gadu, šķīrāmies un aizgājām pretējos virzienos. Kad biju jau pagājis pārsimt metru un nogriezies šaurā sānieliņā, man nebija miera: nebeidzu brīnīties par to, cik bērnišķi tieši un atklāti viņi to pajautāja. Un galu galā — kādēļ gan šai naktī, kas sagādājusi tādu prieku man, nedalīties tajā ar citiem? Nodomāju: varbūt vēl viss nav zaudēts? Steigšus izgāju no sānieliņas: viņus vairs neredzēja. Pusskriešus metos tajā virzienā, kur viņi aizgāja, nonācu līdz vietai, kur ielas sazarojas, un vairs nesapratu, kurp tālāk. Paskatījos pa vienu ielu: tā bija gara un taisna, bet patumša: šķita, ka viņu tur nav; bet varbūt kaut kur ēnās… Nolēmu tomēr iet pa otru, līkāko — un pēc brīža ieraudzīju. Panācu un jau pāri ielai saucu: „Hey, guys!” Viņi tiešām izskatījās pārsteigti. Teicu, ka došu viņiem piecus eiro vodkai — par godīgumu. Nu jā, viņi atzina, mēs gribējām sacīt, kā ir, negribējām melot. Nu, par to es arī dodu, tikai lūdzu: nepadariet to par regulāru ieradumu. Tā arī šķīrāmies — visi trīs laimīgi, vēlreiz novēlēdami cits citam laimīgu Jauno gadu. Kāds sacīs: tāda amorāla laime… Bet tā bija mana pirmā ĪSTĀ laime šogad — un arī pagājušogad. Domāju, gribētos ar viņiem nofotografēties, bet kaut kā likās neērti to lūgt, galu galā negribējās arī viņiem sagādāt nepatikšanas, ja tā bilde kopā ar aprakstu kaut kur noklīstu.

Un tad arī devos uz „Lemon Gym”, kur pacilāju dzelžus, pastaipīju špagatu, nomazgājos un bez divdesmit sešos devos uz staciju. Bez manis džimā bija tikai vēl trīs puikas apmēram tajā pašā vecumā kā tie divi Užupī. Starp citu, iesaku: tā ir ideāla iespēja, ja pilsētā nav kur palikt, — pavadīt vismaz daļu nakts fitnesa klubā. Ja kas, tur ir arī dīvāns ar spilveniem. Turklāt pat maksas abonements 3 dienām iznāk lētāk par jebkuru viesnīcu.

Kopā viss pasākums man izmaksāja (neskaitot vilciena biļeti) desmit eiro — piecus par krūzīti karstas šokolādes pusnaktī Katedrāles (Ģedimina) laukumā (tā tiešām bija ļoti karsta un ļoti salda un deva enerģiju visai naktij, tā ka atplīsu tikai ap septiņiem rītā vilcienā) — un piecus vodkai.

Rīga mani sagaidīja ar īpašu 1. janvāra pārsteigumu latviskās tradīcijās. 15 minūšu starplaikā starp vilcieniem gribēju stacijas „Rimi” nopirkt kefīru sūkšanai pa ceļam (šādos gadījumos visefektīvākais atspirdzinošais dzēriens, vismaz man), bet izrādījās, ka ar 24 gadu nokavēšanos iestājies milēniums un vairs nav iespējami norēķini ar banku kartēm, kā dēļ pie skaidrās naudas norēķinu kasēm bija sastājušās pagaras rindas, kuras izstāvēt man nebija laika. Devos vien tālāk bez kefīra. „Narvesen” arī bija ciet, tā ka pat ūdeni nevarēja nopirkt. Pa ceļam uz Valmieru domāju: nē, laikam tomēr ne tikai bankām — arī man būs sācies jauns milēniums, turklāt šķiet, ka tas — pretēji bankām — nepavisam nebūs krahs.

Valmierā, izkāpjot no vilciena, nodrebinājos. Kā nekā biju atgriezies ziemeļos. Bet spīdēja saule. Gaiša, skaista diena. Tā man sākās šis gads.