Ja esat lasījuši par manu ceļojumu uz Viļņu jaungada naktī, tad zināt, cik maz ir vajadzīgs priekam. Vismaz man. Tāds prieks atnāk negaidīts, sagriež galvu un atstāj tevi vieglā reibonī. Un šoreiz tas nāca Tartu ratarallija (velomaratona) formā.
Vecie valmierieši vēl arvien velosipēdu dēvē par ratu. Reiz kāds liepājnieks man teica, ka nespēj saprast, kā vidzemnieki var riteņus saukt par ratiem, jo riteņi ir riteņi, bet rati ir rati, proti vāģi. Un šeit pat ne tikai vienu riteni, bet veselu velosipēdu uzdrošinās nosaukt par ratu! Bet nāk tas, šķiet, no Livonijas laikiem, kad mēs ar igauņiem bijām zem vienas valdības. Varbūt arī tāpēc jūtu tādu tuvību ar viņiem.
Tartu ratarallijā esmu piedalījies piecas reizes (izņemot pagājušo gadu, kad man viss, kas agrāk patika, bija kļuvis vienaldzīgs). Šogad ilgi svārstījos, vai braukt vai ne. Tam bija vairāki iemesli: nepietiekami treniņi, arvien pieaugošā dalības maksa un arī transporta sarežģījumi (jo man nav auto, bet tiešais vilciens starp Tartu un Rīgu joprojām ir — lai arī spoža — tomēr vien nākotnes cerība). Galu galā izdomāju, ka oficiāli nepieteikšos, bet trasi sacensību dienā tomēr izbraukšu. Tad sākās sarežģītākais — kā no rīta ar velosipēdu nokļūt līdz igauņu vilcienam Valgā. Esmu ļoti pateicīgs Kārlim, ka viņš mani aizveda. Viņš teica, viņam neesot grūti; bet grūti ir man — pārkāpt tai robežai, lai no kāda kaut ko lūgtu.
Izplānot atpakaļceļu nebija vienkāršāk. Igauņu vilciens, kas man derētu, no Tartu Valgā, kā izrādījās, šogad ienāk trīs minūtes pēc (!) latviešu vilciena atiešanas uz Rīgu. Tad nu izdomāju, ka ratarallija trasi braukšu tikai līdz pusei — līdz Otepei — un tālāk uz Valgu, lai pagūtu uz latviešu vilcienu.
Pirms doties uz ratarallija starta vietu, nevarēju noturēties, nepārbraucis divreiz pāri savam iemīļotākajam igauņu Mātesupes tiltam — Vabadussild (Brīvības tiltam) un neuztaisījis špagata bildi pie tā. Bet starta vietā mani sagaidīja pārsteigums — burzmā kāds sauca: „Niklāv!” Izrādās, Gaļina , ar kuru iepazinos Tallinas—Tartu granfondo pirms pieciem gadiem. Apkampāmies, parunājāmies. Un es viņai prasu: tu mani speciāli pie ieejas gaidīji? Nē, viņa saka, tas ir liktenis. Nu jā, pirms pieciem gadiem arī tas bija liktenis. Bet viņa bija tā, kas paraustīja likteni aiz svārku stērbeles, lai pievērš uzmanību, proti, uzrunāja svešu cilvēku svešā pilsētā tāpēc vien, ka man mugurā bija „Gran fondo” krekliņš. Un finišā Tartu bruģa kalnā aiz Eņģeļu tilta mēs toreiz viens otru fotografējām un kopā gājām meklēt ēstūzi „Püssirohukelder” („Šaujampulvera pagrabs”), kur granfondo dalībniekiem bija apsolītas vakariņas, bet trūka norāžu, kā tur nokļūt. Krievi vispār ir atvērtāki uzsākt sarunu un iepazīties — ne kā mēs. Bet man patīk, ka mēs ar Gaļinu šodien varam satikties kā seni draugi un apkampties, neraugoties uz atšķirīgām svinamām dienām maija sākumā un daudz ko citu, par ko šādās reizēs pat nedomājam. Starp citu, šoreiz Gaļina, kas sevi dēvē par pensionāri, 126 kilometrus nobrauca 5 stundās un 5 minūtēs.
Parunājies ar Gaļinu, nolēmu, ka sākšu braukt vēl pirms oficiālā starta, lai nekavētu laiku. Tas gan nozīmēja, ka man jābūt ļoti uzmanīgam un ik reizi, kad dzirdēšu no aizmugures tuvojamies lielāku grupu, jāpabrauc nost no ceļa, lai neradītu iespējamu avārijas situāciju. No otras puses, tas man deva iespēju no sacensībām redzēt daudz vairāk nekā tajās reizēs, kad pats piedalījos.
Līdz Otepei braucu pa iezīmēto trasi, bet tālāk maršrutu izvēlējos pats. Noteikti gribējās nobraukt gar igauņu Svētezera (Pühajärv) ziemeļu krastu, kurš man palicis skaistā atmiņā no 2018. gada, kad Tartu rattaralli trase gāja tieši šeit. Celiņš ir šaurs, brīžam tikai vienas mašīnas platumā, līkumains, kalnains, gar ezera krastu un daudziem privātīpašumiem. Iespējams, tieši privātīpašnieki ir tie, kas nevēlas šeit redzēt masu velo pasākumu. Bet vajadzētu, ak, kā vajadzētu atkārtot 2018. gada trasi! Man pat vēl ir kāda bilde no tās reizes — un tieši no tā ceļa.
Tālāk braucu cauri Sangastei. Šī vieta ir slavena ar Sangastes rudziem — īpašu tradicionālo igauņu rudzu šķirni ar lielām, smagām vārpām un stiebru, kas izaug pat 2–2,5 metru augstumā. Ļoti skaista man šķiet krustcelēs stāvošā Sangastes baznīca. Pili gan paskatījos tikai caur sētu, jo uzkavēties nebija laika. Bet vajadzētu uz šejieni atbraukt, kad rudzi būs nobrieduši. Vai kad ziedēs. Atceros, ka pirms 40 gadiem reiz Jāņu naktī, kamēr citi ballējās pie ugunskura, mēs ar mammu staigājām pa Ķoņu baltajiem ceļiem un vērojām, kā zied rudzi. Tas ir kas īpašs — baltajās naktīs staigāt gar kūpošiem rudzu laukiem. Vajadzētu to atkārtot.
Kilometrus piecus no Sankastes pils uz Valgas pusi ir ferma, no kuras nāk mums tik pazīstamais „Almas” piens. Biju pārsteigts, cik tā ir mūsdienīga un tīra.
Bet no Lātri līdz Valgai brauciens bija ļoti kluss, tikpat kā nevienas mašīnas, ceļš brīžam vijās un brīžam kā stīga taisni stiepās cauri skaistiem, bieziem mežiem. Arī šo ceļu noteikti gribētos izbraukt vēl kādu reizi.
Pēc 98 kilometriem gandrīz trīsdesmit grādu karstumā jutos paguris, mazliet apsvilis saulē, bet laimīgs. Mugursomā līdzi paņemtie 3 litri ūdens arī bija izdzerti. Vilcienā gāju stāvēt tamburā, lai nenogulētu Valmieru.
Mājās pārbraucis, protams, ēdu kamus. Kādreiz varēja nopirkt tādus, kas taisīti no Sangastes rudziem. Šie gan bija parastie, no „Tartu mill”. Bet tik un tā ar Igaunijas garšu. No bērnības atceros, ka mamma, braucot uz Vīlandi iepirkties (bija tāds autobuss Valmiera—Vīlande), vienmēr atveda kamus. Un viņa stāstīja, ka senāk, Sapā dzīvojot, viņas ar vecomammu tos no miltiem grauzdējušas pašas.
