Manas jaunības dziesmas. Let me fall

Kad iedziedāju „Ziņģi par bailēm” (https://www.izdziedam100.lv/dziesmas/zinge-par-bailem/ieraksts/8580), kārtējo reizi aizdomājos par savām paša pašām dziļākajām bailēm un nonācu pie šīs dziesmas — „Let me fall”.

Īsti jau nevaru to nosaukt par SAVAS jaunības dziesmu, jo, kad pirmoreiz to izdzirdēju, man bija jau tikpat kā četrdesmit, tomēr tā tik trāpīgi izsaka manas jaunības izjūtas, ka nevaru noturēties, nenosaucis to tā. Turklāt, ja tās tiešām ir izjūtas, kas raksturīgas tikai jaunībai, tad man jaunība vēl ne tuvu nav garām.

Bet tapusi šī dziesma ir labu laiku senāk — 1996. gadā Cirque du Soleil izrādei Quidam. Vēlāk, divtūkstoš pirmajā, to iedziedāja Džošs Grobans, un tieši ar Grobana variantu es sastapos vispirms.

Jā, tā ir cirka dziesma, kurai arī piemīt cirka šovam raksturīgais gluži vai čigāniskais spožums un smeldze. Vismaz mani tā paņem uzreiz un pat bez vārdiem. 

Bet vārdi… Nu, vārdi ir tie, kuru dēļ arī tapa šīs pārdomas.

Let me fall
Let me climb
There's a moment
when fear and dreams must collide

Someone I am
Is waiting for courage
The one I want
The one I will become
Will catch me 

So let me fall
If I must fall
I won't heed your warnings
I won't hear them 

Let me fall
If I fall
Though the phoenix may
Or may not rise 

I will dance so freely
Holding on to no one
You can hold me only
If you too will fall
Away from all these
Useless fears and chains

Someone I am
Is waiting for my courage
The one I want
The one I will become
Will catch me

So let me fall
If I must fall
I won't heed your warning
I won't hear

Let me fall
If I fall
There's no reason
To miss this one chance
This perfect moment
Just let me fall

Katram no mums ir kādi neīstenoti sapņi. Un lielākā daļa no mums tos tā arī nekad neīstenos — viena vienkārša iemesla dēļ: bailes īstenot sapni parasti ir lielākas par pašu sapni.

Ja tev ir sapnis, kuru tu tiešām gribi īstenot, nevis tikai izsapņot, tad agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad sapnis sadursies ar tavām dziļākajām bailēm. Un tad ir divi varianti: vai nu sapnis sašķīdīs pret bailēm, vai bailes sašķīdīs pret sapni. Īpaši to var izjust, mēģinot pārvaldīt savu ķermeni neierastās pozās. Ne jau velti šī dziesma nāk no cirka. Pats to izjutu, mācoties tiltiņu, špagatu, stāju uz rokām un horizontālo kārienu (back lever) vingrošanas riņķos. 

Tu neko nesasniegsi, ja nepārkāpsi savām bailēm. Bet bailes lielākoties ir nepamatotas. Lielākoties — tas nenozīmē vienmēr. Bailes ir arī aizsargmehānisms. Izvēloties krist, es (apzināti vai neapzināti — viss vienalga) pieļauju, ka pēc kritiena varu arī nepiecelties (though the phoenix may or may not rise), bet tik un tā izvēlos krist. Par sapņu sasniegšanu var nākties maksāt. Kādreiz arī smagi.

Un tomēr — neaizturi mani! Ļauj man krist! Necel augšā! Ļauj pašam celties un atkal krist! Un, ja gribi pieturēt, tad krīti kopā ar mani! Jo tas ir vienīgais veids, kā tu vari man palīdzēt — atlaižot dūrē sažņaugtās nevajadzīgās bailes un nometot savu iedomu un sabiedriskās domas uzliktos pinekļus.

Dziesmā ir 3 darbojošās personas:
1) The one I am (kas es esmu);
2) The one I want/I will become (kas es gribu kļūt/kļūšu);
3) You jeb Tu (kas ļauj vai neļauj).

Kritiens nozīmē pārtapšanu, kad otrais (The one I want/will) uztver rokās krītošo pirmo (The one I am). (Asociācija ar „Ziņģi par bailēm”: „Ņemu (šai kontekstā precīzāk būtu: ķeru) pats sevi rokās…”) Trešais, savukārt, ļauj vai neļauj krist. Bet, pat ja neļauj, pirmais, ja būs apņēmības pilns, neklausīsies un pat nedzirdēs. („I won’t heed your warnings, I won’t hear them.”) Vienīgais veids, kā trešais var palīdzēt pirmajam, ir krist ar viņu kopā. Izstāstīšu, kā tas notika ar mani — bērnībā.
Valmierieši labi zina „dzelzīti” — veco mazbānīša tiltu pār Gauju, pa kuru vēl astoņdesmito gadu sākumā kursēja pa retam vilcienam. Mēs ar mammu šad un tad gājām pastaigāt pa Gaujmalu, un vienā no tādām reizēm man radās doma pāriet pa dzelzs tiltu pāri Gaujai. (Tolaik mācījos kādā pirmajā, otrajā klasītē.) Tad tas vēl nebija gājēju tilts. Tas nozīmē, ka tam nebija drāšu žoga gar malām, kādu uzlika vēlāk. Nebija vispār nekādu margu, tikai nesošās dzelzs konstrukcijas. Un nebija arī grīdas — tikai sliedes un gulšņi, starp kuriem lejā spīdēja melnais ūdens. Varēja nostāties uz gulšņa gala un skatīties dzelmē. Turklāt varēja arī nākt vilciens, un tad nebūtu kur pabēgt. Mamma necentās mani atrunāt. Mēs gājām — abi. Un tikai vēlāk, kad es jau biju pieaudzis, viņa atzinās, ar kādu sirds drebēšanu to darījusi; tomēr neesot gribējusi manī ieaudzināt bailību. Mēs pārgājām, nenokritām fiziski, bet faktiski tomēr kritām — nezināmajā, un no kritiena iznācām citi. Paldies viņai, ka „turēja” mani, „krītot” kopā ar mani! 

Gauja. Dzelzītis. Rīts (foto Guntis Iļķēns, 2018)

Cirku — un īpaši jau akrobātiku, ekvilibristiku, kontorsiju — visas tās lietas, kas prasa augstākajā mērā pārvaldīt savu ķermeni, — es uztveru kā vienu no augstākajām mākslām. Cirks pēc būtības ir kritiens neiespējamajā.

Bet nav jau jābūt virves dejotājam, kas staigā 12 metru augstumā virs arēnas, lai saprastu, par ko ir šī dziesma. Tā tikpat labi ir par jaunieti, kas vēlas izrauties no vecāku pārprastās gādības. Krītot viņš var kļūdīties un pats par to ciest, bet, ja jūs viņu sasiesiet, lai nedabū krist, jūs cilvēcei atņemsiet progresu. Neviens bērns bez kritieniem nav iemācījies staigāt. Es domāju, uz kājām — nemaz nerunājot par staigāšanu uz rokām. Šī dziesma ir veltījums katram — vienalga, cik viņam būtu gadu un kādā jomā viņš darbotos, — kurš uzdrošinās iet (krist) tālāk par vispārpieņemto. Kurš uzdrošinās ne tikai sapņot, bet savus sapņus pārvērst realitātē.

Un, ja tā apdomā, there’s no reason šo vienreiz doto iespēju palaist garām.
So let me fall.

Un te vēl dziesmas oriģināls no cirka izrādes. Klausīties man labāk patīk Grobanu, bet, ja gribas šo dziesmu izjust vairāk ne ar ausīm, bet acīm un ar autentisku kritiena kņudoņu pakrūtē, tad jānoskatās šis:

Manas jaunības dziesmas. Ode an die Freude

Ja mamma, veļu gludinot, dziedāja „Pa Baikāla drūmajām stepēm”, tad es, ķeroties pie pletīzera, uzliku vinila plati ar Bēthovena Devīto. Tas bija laikos, kad Eiropas Savienība nevienam te vēl sapņos nerādījās un vismaz man nebija ne jausmas, kas ir tās himna. 

Mūzika pati par sevi nav ne politiska, ne apolitiska, ne dievišķa, ne dēmoniska. Kas ir lasījis grāmatu vai skatījies filmu „Mehāniskais apelsīns”, zinās, ka var slepkavot arī, skanot Bēthovena Devītajai, un var izvarot, uzdziedot „Singing in the Rain”. Bet var arī iedvesmoties veļas pletēšanai.

Bēthovena mūzika vispār ir smaga. Nevar salīdzināt ar gaisīgo Mocartu. Pat „Oda priekam” ir smaga, lai gan ir par prieku. Bet mani tieši šāda, smaga, mūzika iedvesmo — un īpaši iedvesmoja jaunībā. Pie pletīzera noklausījos ne tikai Devīto, bet arī visas Bēthovena klaviersonātes un klavierkoncertus. Biogrāfiskajā romānā „Apasionāta” tolaik lasīju, ka Bēthovenam zēna gados kāds grāfa vai firsta dēlēns aiz skaudības par to, ka šis tik labi spēlē, esot iedūris delnā dunci. Pie tā laika medicīnas līmeņa tas nozīmēja neizbēgamu infekciju. Aizgājis tik tālu, ka ārsts jau nospriedis, ka roka būs jāamputē. Un tad, ja pareizi atceros, Ziemassvētkos, jaunais Bēthovens, kas jau pāris mēnešu nebija spēlējis ar abām rokām, izlūdzies baznīcas ērģelniekam, lai viņu vēl vienu, pēdējo, reizi pielaiž pie taustiņiem. Un spēlējis par spīti mežonīgām sāpēm — pēdējo reizi, zinot, ka roku drīz nogriezīs. Taču spēlējot brūce uzplīsusi, pār klaviatūru izgāžoties strutām un asinīm, brūce iztīrījusies, un roka pēc tam kļuvusi vesela.

Bēthovena mūziku es tieši tā arī uztveru — kā strutas un asinis uz klavieru taustiņiem. Smagā oda priekam. Brīvība caur sāpēm. Kurlā Bēthovena „über'm Sternenzelt”.

Ivars Kalviņš savulaik intervijā žurnālam „Kabinets” sacīja: 
„Tagad, piemēram, aizvien aktuālāks kļūst jautājums par abortu atļaušanu vai aizliegšanu. Un šeit atkal ir runa par iejaukšanos Dieva darbos. Raugi, ja ārsts it kā diagnosticē, ka ar to bērnu būs kaut kādas ziepes, ka tā ģenētiskā iedzimtība ir tik slikta, ka nekas labs nekādā gadījumā nav gaidāms, tad tas aborts būtu pat vēlams. Bet tagad uzdosim tam ārstam šādu jautājumu: vienā ģimenē tūlīt atkal būs bērns, bet ir zināms, ka pirmais bērns viņiem dzimis kurlmēms, otrais bija akls, bet vecākiem pašiem vienam bijis iedzimts sifiliss un otram atklātā tuberkuloze, turklāt tas pēdējais vēl vispār bijis pusidiots. Ko tagad ārstam darīt ar to jauno ieņemto bērnu?
Žurnālists: — Droši vien jāparaksta aborts. Un nezinu, ko viņam tūlīt pārmest...
Kalviņš: — Jā, bet ar šo spriedumu jūs tajā mirklī nogalināt Bēthovenu! Raugi, viņš savulaik piedzima tieši tādā ģimenē un tieši tādos apstākļos, kā es aprakstīju. Vai cilvēcei tas būtu bijis liels ieguvums? Diezin vai. Un tas tāpēc, ka mums tikai liekas, ka mēs zinām, kas ir labi un kas nav, bet patiesībā tomēr nezinām neko. Un kad nu mums liekas, ka to nu gan mēs zinām, ka te nekas labs nevar sanākt, tad mēs uzdrošināmies pieņemt lēmumu Dieva vietā.”

Tā, pateicoties 18. gadsimta zemajam medicīnas līmenim, tapa šī protesta himna — himna brīvībai un priekam. To dziedāja čīlieši demonstrācijās pret Pinočeta režīmu, Ķīnas studenti Tiaņaņmeņa laukuma protestos Pekinā 1989. gadā, to 1989. gada Ziemsvētkos Berlīnē par godu Berlīnes mūra krišanai diriģēja Leonards Bernsteins. Bernsteina koncerts bija īpašs ar to, ka odā vārda „Freude” („prieks”) vietā dziedāja „Freiheit” („brīvība”) — tāds, kā runā, esot bijis Šillera sākotnējais nolūks, rakstot šo dzeju, un tikai baiļu dēļ viņš palicis pie „prieka”. 2011. gada rudenī to dziedāja 10 000 japāņu amatieru koris, pieminot tā paša gada pavasarī cunami bojāgājušos. 

Seid umschlungen, Millionen!
Diesen Kuß der ganzen Welt!
Brüder, über'm Sternenzelt
Muß ein lieber Vater wohnen.
Ihr stürzt nieder, Millionen?
Ahnest du den Schöpfer, Welt?
Such' ihn über'm Sternenzelt!
Über Sternen muß er wohnen.

Miljons ļaužu, apskaujieties!
Visai pasaulei šis skūpsts!
Brāļi, tur virs zvaigznēm augstu,
Jābūt Tēvam, kas mīl mūs!
Miljons ļaužu, nesērojiet,
Vai Jūs Dievu neredzat?
Meklējiet to zvaigznēm pāri!
Viņpus zvaigznēm jāmīt tam.

„Un, ja nu arī tu kaut kā/ to neatrodi lieku,/ tu arī vari uzdziedāt/ šo dziesmiņu par prieku”, tas ir, Bēthovena Devīto, īpaši tad, ja tiec nozākāts un triekts, un lamāts, — un nav svarīgi, vai esi eiroskeptiķis vai eirooptimists.