Ja mamma, veļu gludinot, dziedāja „Pa Baikāla drūmajām stepēm”, tad es, ķeroties pie pletīzera, uzliku vinila plati ar Bēthovena Devīto. Tas bija laikos, kad Eiropas Savienība nevienam te vēl sapņos nerādījās un vismaz man nebija ne jausmas, kas ir tās himna.
Mūzika pati par sevi nav ne politiska, ne apolitiska, ne dievišķa, ne dēmoniska. Kas ir lasījis grāmatu vai skatījies filmu „Mehāniskais apelsīns”, zinās, ka var slepkavot arī, skanot Bēthovena Devītajai, un var izvarot, uzdziedot „Singing in the Rain”. Bet var arī iedvesmoties veļas pletēšanai.
Bēthovena mūzika vispār ir smaga. Nevar salīdzināt ar gaisīgo Mocartu. Pat „Oda priekam” ir smaga, lai gan ir par prieku. Bet mani tieši šāda, smaga, mūzika iedvesmo — un īpaši iedvesmoja jaunībā. Pie pletīzera noklausījos ne tikai Devīto, bet arī visas Bēthovena klaviersonātes un klavierkoncertus. Biogrāfiskajā romānā „Apasionāta” tolaik lasīju, ka Bēthovenam zēna gados kāds grāfa vai firsta dēlēns aiz skaudības par to, ka šis tik labi spēlē, esot iedūris delnā dunci. Pie tā laika medicīnas līmeņa tas nozīmēja neizbēgamu infekciju. Aizgājis tik tālu, ka ārsts jau nospriedis, ka roka būs jāamputē. Un tad, ja pareizi atceros, Ziemassvētkos, jaunais Bēthovens, kas jau pāris mēnešu nebija spēlējis ar abām rokām, izlūdzies baznīcas ērģelniekam, lai viņu vēl vienu, pēdējo, reizi pielaiž pie taustiņiem. Un spēlējis par spīti mežonīgām sāpēm — pēdējo reizi, zinot, ka roku drīz nogriezīs. Taču spēlējot brūce uzplīsusi, pār klaviatūru izgāžoties strutām un asinīm, brūce iztīrījusies, un roka pēc tam kļuvusi vesela.
Bēthovena mūziku es tieši tā arī uztveru — kā strutas un asinis uz klavieru taustiņiem. Smagā oda priekam. Brīvība caur sāpēm. Kurlā Bēthovena „über'm Sternenzelt”.
Ivars Kalviņš savulaik intervijā žurnālam „Kabinets” sacīja:
„Tagad, piemēram, aizvien aktuālāks kļūst jautājums par abortu atļaušanu vai aizliegšanu. Un šeit atkal ir runa par iejaukšanos Dieva darbos. Raugi, ja ārsts it kā diagnosticē, ka ar to bērnu būs kaut kādas ziepes, ka tā ģenētiskā iedzimtība ir tik slikta, ka nekas labs nekādā gadījumā nav gaidāms, tad tas aborts būtu pat vēlams. Bet tagad uzdosim tam ārstam šādu jautājumu: vienā ģimenē tūlīt atkal būs bērns, bet ir zināms, ka pirmais bērns viņiem dzimis kurlmēms, otrais bija akls, bet vecākiem pašiem vienam bijis iedzimts sifiliss un otram atklātā tuberkuloze, turklāt tas pēdējais vēl vispār bijis pusidiots. Ko tagad ārstam darīt ar to jauno ieņemto bērnu?
Žurnālists: — Droši vien jāparaksta aborts. Un nezinu, ko viņam tūlīt pārmest...
Kalviņš: — Jā, bet ar šo spriedumu jūs tajā mirklī nogalināt Bēthovenu! Raugi, viņš savulaik piedzima tieši tādā ģimenē un tieši tādos apstākļos, kā es aprakstīju. Vai cilvēcei tas būtu bijis liels ieguvums? Diezin vai. Un tas tāpēc, ka mums tikai liekas, ka mēs zinām, kas ir labi un kas nav, bet patiesībā tomēr nezinām neko. Un kad nu mums liekas, ka to nu gan mēs zinām, ka te nekas labs nevar sanākt, tad mēs uzdrošināmies pieņemt lēmumu Dieva vietā.”
Tā, pateicoties 18. gadsimta zemajam medicīnas līmenim, tapa šī protesta himna — himna brīvībai un priekam. To dziedāja čīlieši demonstrācijās pret Pinočeta režīmu, Ķīnas studenti Tiaņaņmeņa laukuma protestos Pekinā 1989. gadā, to 1989. gada Ziemsvētkos Berlīnē par godu Berlīnes mūra krišanai diriģēja Leonards Bernsteins. Bernsteina koncerts bija īpašs ar to, ka odā vārda „Freude” („prieks”) vietā dziedāja „Freiheit” („brīvība”) — tāds, kā runā, esot bijis Šillera sākotnējais nolūks, rakstot šo dzeju, un tikai baiļu dēļ viņš palicis pie „prieka”. 2011. gada rudenī to dziedāja 10 000 japāņu amatieru koris, pieminot tā paša gada pavasarī cunami bojāgājušos.
Seid umschlungen, Millionen!
Diesen Kuß der ganzen Welt!
Brüder, über'm Sternenzelt
Muß ein lieber Vater wohnen.
Ihr stürzt nieder, Millionen?
Ahnest du den Schöpfer, Welt?
Such' ihn über'm Sternenzelt!
Über Sternen muß er wohnen.
Miljons ļaužu, apskaujieties!
Visai pasaulei šis skūpsts!
Brāļi, tur virs zvaigznēm augstu,
Jābūt Tēvam, kas mīl mūs!
Miljons ļaužu, nesērojiet,
Vai Jūs Dievu neredzat?
Meklējiet to zvaigznēm pāri!
Viņpus zvaigznēm jāmīt tam.
„Un, ja nu arī tu kaut kā/ to neatrodi lieku,/ tu arī vari uzdziedāt/ šo dziesmiņu par prieku”, tas ir, Bēthovena Devīto, īpaši tad, ja tiec nozākāts un triekts, un lamāts, — un nav svarīgi, vai esi eiroskeptiķis vai eirooptimists.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru