Šogad laikam laba meža zemenīšu raža...

 Šogad laikam laba meža zemenīšu raža. Odziņas lielas, sulīgas, jo ir pietiekami lijis. Biju aizgājis novērtēt savās nu jau nez cik gadus ierastajās vietās Baiļu mežā gar taciņām. Sāku lasīt saujā un tikai tad, kad sauja bija pilna, attapos, ka neesmu paņēmis līdzi trauku. Burciņa palika virtuvē uz galda. Bet ko nu darīt ar pilno sauju? Maisiņā taču nelikšu... Cita varianta nebija kā mutē. Un uz brīdi sajutos kā zaglis. Pēdējos gados taču vienmēr zemenītes biju lasījis trauciņā mammai. Sev mutē tikai reizēm pa atsevišķai odziņai, bet pilnu sauju tikai traukā, jo odziņu nebija daudz un gribēju pataupīt iespējami vairāk viņai. Mājās viņa vienmēr gribēja dalīties, bet es atteicu, ka mežā jau esmu pieēdies (lai gan tā nebija). Man bija prātā, kā manā bērnībā viņa lasīja odziņas saujā — lai dotu man. Pati tikai tā, pa druskai ieknābāja. Un nu man gribējās kaut daļēji to atmaksāt. Tāpēc arī šodien tā kā sastomījos, kad no saujas bija jāber mutē. Sapratu gan, ka citur jau nav kur, bet tomēr sajutos kā tāds, kas kādam kaut ko atņēmis. Odziņas gan bija saldas, bet vairs ne tik saldas kā bērnībā — no mammas saujas... Un šķiet, ka zemenītes nav vienīgās, kam zudusi garša.

Atņēmis. Arī dzīvību nākamajām paaudzēm — un apracis mammas gēnus. Tādas man pārdomas vasaras saulgriežos.

Kā es šogad ne(?)piedalījos ratu rallijā

 Ja esat lasījuši par manu ceļojumu uz Viļņu jaungada naktī, tad zināt, cik maz ir vajadzīgs priekam. Vismaz man. Tāds prieks atnāk negaidīts, sagriež galvu un atstāj tevi vieglā reibonī. Un šoreiz tas nāca Tartu ratarallija (velomaratona) formā.

Vecie valmierieši vēl arvien velosipēdu dēvē par ratu. Reiz kāds liepājnieks man teica, ka nespēj saprast, kā vidzemnieki var riteņus saukt par ratiem, jo riteņi ir riteņi, bet rati ir rati, proti vāģi. Un šeit pat ne tikai vienu riteni, bet veselu velosipēdu uzdrošinās nosaukt par ratu! Bet nāk tas, šķiet, no Livonijas laikiem, kad mēs ar igauņiem bijām zem vienas valdības. Varbūt arī tāpēc jūtu tādu tuvību ar viņiem.

Tartu ratarallijā esmu piedalījies piecas reizes (izņemot pagājušo gadu, kad man viss, kas agrāk patika, bija kļuvis vienaldzīgs). Šogad ilgi svārstījos, vai braukt vai ne. Tam bija vairāki iemesli: nepietiekami treniņi, arvien pieaugošā dalības maksa un arī transporta sarežģījumi (jo man nav auto, bet tiešais vilciens starp Tartu un Rīgu joprojām ir — lai arī spoža — tomēr vien nākotnes cerība). Galu galā izdomāju, ka oficiāli nepieteikšos, bet trasi sacensību dienā tomēr izbraukšu. Tad sākās sarežģītākais — kā no rīta ar velosipēdu nokļūt līdz igauņu vilcienam Valgā. Esmu ļoti pateicīgs Kārlim, ka viņš mani aizveda. Viņš teica, viņam neesot grūti; bet grūti ir man — pārkāpt tai robežai, lai no kāda kaut ko lūgtu.

Izplānot atpakaļceļu nebija vienkāršāk. Igauņu vilciens, kas man derētu, no Tartu Valgā, kā izrādījās, šogad ienāk trīs minūtes pēc (!) latviešu vilciena atiešanas uz Rīgu. Tad nu izdomāju, ka ratarallija trasi braukšu tikai līdz pusei — līdz Otepei — un tālāk uz Valgu, lai pagūtu uz latviešu vilcienu.

Pirms doties uz ratarallija starta vietu, nevarēju noturēties, nepārbraucis divreiz pāri savam iemīļotākajam igauņu Mātesupes tiltam — Vabadussild (Brīvības tiltam) un neuztaisījis špagata bildi pie tā. Bet starta vietā mani sagaidīja pārsteigums — burzmā kāds sauca: „Niklāv!” Izrādās, Gaļina , ar kuru iepazinos Tallinas—Tartu granfondo pirms pieciem gadiem. Apkampāmies, parunājāmies. Un es viņai prasu: tu mani speciāli pie ieejas gaidīji? Nē, viņa saka, tas ir liktenis. Nu jā, pirms pieciem gadiem arī tas bija liktenis. Bet viņa bija tā, kas paraustīja likteni aiz svārku stērbeles, lai pievērš uzmanību, proti, uzrunāja svešu cilvēku svešā pilsētā tāpēc vien, ka man mugurā bija „Gran fondo” krekliņš. Un finišā Tartu bruģa kalnā aiz Eņģeļu tilta mēs toreiz viens otru fotografējām un kopā gājām meklēt ēstūzi „Püssirohukelder” („Šaujampulvera pagrabs”), kur granfondo dalībniekiem bija apsolītas vakariņas, bet trūka norāžu, kā tur nokļūt. Krievi vispār ir atvērtāki uzsākt sarunu un iepazīties — ne kā mēs. Bet man patīk, ka mēs ar Gaļinu šodien varam satikties kā seni draugi un apkampties, neraugoties uz atšķirīgām svinamām dienām maija sākumā un daudz ko citu, par ko šādās reizēs pat nedomājam. Starp citu, šoreiz Gaļina, kas sevi dēvē par pensionāri, 126 kilometrus nobrauca 5 stundās un 5 minūtēs.

Parunājies ar Gaļinu, nolēmu, ka sākšu braukt vēl pirms oficiālā starta, lai nekavētu laiku. Tas gan nozīmēja, ka man jābūt ļoti uzmanīgam un ik reizi, kad dzirdēšu no aizmugures tuvojamies lielāku grupu, jāpabrauc nost no ceļa, lai neradītu iespējamu avārijas situāciju. No otras puses, tas man deva iespēju no sacensībām redzēt daudz vairāk nekā tajās reizēs, kad pats piedalījos.

Līdz Otepei braucu pa iezīmēto trasi, bet tālāk maršrutu izvēlējos pats. Noteikti gribējās nobraukt gar igauņu Svētezera (Pühajärv) ziemeļu krastu, kurš man palicis skaistā atmiņā no 2018. gada, kad Tartu rattaralli trase gāja tieši šeit. Celiņš ir šaurs, brīžam tikai vienas mašīnas platumā, līkumains, kalnains, gar ezera krastu un daudziem privātīpašumiem. Iespējams, tieši privātīpašnieki ir tie, kas nevēlas šeit redzēt masu velo pasākumu. Bet vajadzētu, ak, kā vajadzētu atkārtot 2018. gada trasi! Man pat vēl ir kāda bilde no tās reizes — un tieši no tā ceļa.

Tālāk braucu cauri Sangastei. Šī vieta ir slavena ar Sangastes rudziem — īpašu tradicionālo igauņu rudzu šķirni ar lielām, smagām vārpām un stiebru, kas izaug pat 2–2,5 metru augstumā. Ļoti skaista man šķiet krustcelēs stāvošā Sangastes baznīca. Pili gan paskatījos tikai caur sētu, jo uzkavēties nebija laika. Bet vajadzētu uz šejieni atbraukt, kad rudzi būs nobrieduši. Vai kad ziedēs. Atceros, ka pirms 40 gadiem reiz Jāņu naktī, kamēr citi ballējās pie ugunskura, mēs ar mammu staigājām pa Ķoņu baltajiem ceļiem un vērojām, kā zied rudzi. Tas ir kas īpašs — baltajās naktīs staigāt gar kūpošiem rudzu laukiem. Vajadzētu to atkārtot.

Kilometrus piecus no Sankastes pils uz Valgas pusi ir ferma, no kuras nāk mums tik pazīstamais „Almas” piens. Biju pārsteigts, cik tā ir mūsdienīga un tīra.

Bet no Lātri līdz Valgai brauciens bija ļoti kluss, tikpat kā nevienas mašīnas, ceļš brīžam vijās un brīžam kā stīga taisni stiepās cauri skaistiem, bieziem mežiem. Arī šo ceļu noteikti gribētos izbraukt vēl kādu reizi.

Pēc 98 kilometriem gandrīz trīsdesmit grādu karstumā jutos paguris, mazliet apsvilis saulē, bet laimīgs. Mugursomā līdzi paņemtie 3 litri ūdens arī bija izdzerti. Vilcienā gāju stāvēt tamburā, lai nenogulētu Valmieru.

Mājās pārbraucis, protams, ēdu kamus. Kādreiz varēja nopirkt tādus, kas taisīti no Sangastes rudziem. Šie gan bija parastie, no „Tartu mill”. Bet tik un tā ar Igaunijas garšu. No bērnības atceros, ka mamma, braucot uz Vīlandi iepirkties (bija tāds autobuss Valmiera—Vīlande), vienmēr atveda kamus. Un viņa stāstīja, ka senāk, Sapā dzīvojot, viņas ar vecomammu tos no miltiem grauzdējušas pašas.

Dzīres mēra laikā jeb Priekam daudz nevajag

2023. gads man pagāja bez prieka. Pat lietas, kas agrāk sagādāja prieku — ceļošana, riteņbraukšana utt.— vairs nespēja to dot. It kā jau kaut ko no tā darīju, bet tā mehāniski, distancēti, indiferenti. Tomēr Dievs cilvēkā ir ielicis tādu dzīvības spēku, kas noteiktos kritiskos apstākļos izlaužas uz āru tik varens, ka nekas, pilnīgi nekas, ieskaitot sabiedrībā pieņemtās normas un morāles priekšstatus, nespēj tam pretoties. Tik mežonīgu, instinktīvu dziņu izdzīvot, kas vairs nepakļaujas tavai gribai. Kā Remarks to apraksta grāmatā „Mīli savu tuvāko”: kad tavu acu priekšā lielās mokās mirst tavs labākais draugs (un vai gan nav taisnība, ka „a boy’s best friend is his mother”? — tie, kas zina, no kurienes ir šis citāts, sapratīs, kādas asociācijas tas man raisa), bet tu aizmirsdamies kāri rij treknu zirņu zupu. Tāds brīdis man pienāca 370. dienā pēc mammas nāves, kad, mirkļa impulsa vadīts, nopirku sev Vecgada vakaram vilciena biļeti uz Viļņu un Jaungada rītam atpakaļ — un pārsteigts sapratu, ka izjūtu par to tādu prieku, kādu nepazinu jau veselu gadu.

Vilcienus mīlu kopš bērnības, savulaik pat gribēju kļūt par mašīnistu (kas gan palika tikai vēl viens no maniem neīstenotajiem caurkritēja sapņiem). Ziņās arī sekoju līdzi informācijai par šogad atklāto jauno maršrutu starp Viļņu un Rīgu, biju pat domājis kādreiz to izbraukt, bet ne jau tūlīt. Taču sanāca citādi.

Vilciens bija pilns, taču ne brīdi nejutos saspiests vai ierobežots. Pietiek vietas kājām, somām, velosipēdiem, ja tādi ir, invalīdu ratiņiem un vēl apjomīgiem Ziemassvētku dekorējumiem, kas gan manā izpratnē bija bezgaumīgi (par to gan nestrīdas), toties ļoti rūpīgi sakārtoti. Turklāt abos virzienos man trāpījās vietas pie galdiņa, kur ir pa četriem sēdekļiem kopā, prombraucot augšējā līmenī, pie „garmoškas”, bet atpakaļceļā lejā, tuvāk durvīm. Pavadoņi ļoti patīkami. Protams, kā vienmēr nofotografējos tualetē pie spoguļa. Vienīgais mazliet nepatīkamais pārsteigums bija tualetes durvis. Durvis ir bīdāmas, bet ne ar roku kā igauņiem vai mūsu renovētajos dīzeļos. Ir zaļa poga durvju atvēršanai un sarkana aizvēršanai — un tādas gan iekšpusē, gan ārpusē. Bez tam iekšpusē vēl ir kloķis durvju aizslēgšanai, kuru tualetes apmeklētāji bieži nepamana, jo domā, ka, lai iekrampētos, pietiek ar sarkano pogu. Tā kā esmu samērā biežs uz tualeti staigātājs, vairākkārt gadījās, ka, no ārpuses atverot durvis, priekšā rēgojas puspliki sieviešu vai bērnu dibeni (interesanti, ka vīriešu nē; acīmredzot sarežģīto tehniku viņi apgūst vieglāk). Tādos gadījumos abu pušu pirmā reakcija ir steigšus grūst durvis ciet, bet tas ar roku nav izdarāms, atkal jāķeras pie pogas, kas to dara pilnīgi nesteidzoties; turklāt stresā pogas var viegli sajaukt.

Vilciens ienāk Viļņā vakarā astoņos, bet uz Rīgu atiet pusseptiņos no rīta, tātad manā rīcībā bija visa nakts. Plāns bija vakarā uz kādu brīdi satikties ar Aļonu, ar kuru pirms 20 gadiem biju iepazinies Igaunijā, tad lielāko nakts daļu pavadīt, avantūristiskā pastaigā izbaudot pilsētas nakts burvību, bet uz rīta pusi dažas stundas sasildīties „Lemon Gym”, kurš ir atvērts pat Jaungada naktī un piedāvā pirmo apmeklējumu bez maksas.

Sākumā nemaz nevēlējos atklāt Aļonai, kā esmu iecerējis pavadīt nakti, lai viņa nesatrauktos un nesāktu uzstāt, lai palieku pie viņas mājās. Tāpēc arī uzrakstīju viņai tikai pēdējā brīdī — 31. decembra rītā. Tomēr arī vakarā viņa neko neuzstāja — par to esmu viņai ļoti pateicīgs. Viņai jau iepriekš bija sarunāta tikšanās ar draudzeni, un tad viņas mani pāris stundas izvadāja pa pilsētu, bet pēc tam palaida brīvsolī, kā gribēju.

Viļņa pārsteidz ar milzīgo katedrāļu un baznīcu skaitu — turklāt tās ir izgaismotas un naktī kā balti kalni paceļas pār pilsētu. Īsti neticu, bet Aļonas draudzene teica, ka Viļņā esot ap 300 baznīcu un kulta vietu. Jā, lielākoties viss vecpilsētas krāsojums ir balts, un tas nakts pastaigu padara sevišķi skaistu.

Jūsmoju par Užupi — Viļņas īpašo mākslinieku rajonu. Dienas laikā un siltajā gadalaikā tas noteikti izskatās krāšņi, tomēr man, kas pirmoreiz to ieraudzīju teiksmainajās ziemas nakts gaismēnās, tieši tāds tas arī paliks neizdzēšamā atmiņā — gan ar soliņu virvēs zem tilta putojošās straumes vidū, gan ar dzelzs cūku uz riteņiem ielas vidū, gan ar lietoto grāmatu skapīti, gan visu pārējo.

Vislielākais pārsteigums tomēr man bija, kad, staigājot pa Užupi, uz gandrīz tukšās ielas ap diviem naktī sastapu divus puikas 16 vai 17 gadu vecumā, kuri katrs stiepa pa milzīgam rotaļu lācim, ap 2/3 no pašu auguma. Viņi uzrunāja mani lietuviski. Atvainojos, ka nesaprotu, un turpinājām angliski. Viņi ar neatvairāmu zēnisku smaidu lūdza, vai nevaru iedot piecus eiro vodkai. Vienu „Džonu” jau esot izdzēruši un gribot turpināt. Teicu, ka tomēr nē, jo zinu, ka Jaungada rīts pēc vodkas nebūs labs un viņiem to nenovēlu. Viņi neuzstāja; sirsnīgi novēlējām cits citam laimīgu Jauno gadu, šķīrāmies un aizgājām pretējos virzienos. Kad biju jau pagājis pārsimt metru un nogriezies šaurā sānieliņā, man nebija miera: nebeidzu brīnīties par to, cik bērnišķi tieši un atklāti viņi to pajautāja. Un galu galā — kādēļ gan šai naktī, kas sagādājusi tādu prieku man, nedalīties tajā ar citiem? Nodomāju: varbūt vēl viss nav zaudēts? Steigšus izgāju no sānieliņas: viņus vairs neredzēja. Pusskriešus metos tajā virzienā, kur viņi aizgāja, nonācu līdz vietai, kur ielas sazarojas, un vairs nesapratu, kurp tālāk. Paskatījos pa vienu ielu: tā bija gara un taisna, bet patumša: šķita, ka viņu tur nav; bet varbūt kaut kur ēnās… Nolēmu tomēr iet pa otru, līkāko — un pēc brīža ieraudzīju. Panācu un jau pāri ielai saucu: „Hey, guys!” Viņi tiešām izskatījās pārsteigti. Teicu, ka došu viņiem piecus eiro vodkai — par godīgumu. Nu jā, viņi atzina, mēs gribējām sacīt, kā ir, negribējām melot. Nu, par to es arī dodu, tikai lūdzu: nepadariet to par regulāru ieradumu. Tā arī šķīrāmies — visi trīs laimīgi, vēlreiz novēlēdami cits citam laimīgu Jauno gadu. Kāds sacīs: tāda amorāla laime… Bet tā bija mana pirmā ĪSTĀ laime šogad — un arī pagājušogad. Domāju, gribētos ar viņiem nofotografēties, bet kaut kā likās neērti to lūgt, galu galā negribējās arī viņiem sagādāt nepatikšanas, ja tā bilde kopā ar aprakstu kaut kur noklīstu.

Un tad arī devos uz „Lemon Gym”, kur pacilāju dzelžus, pastaipīju špagatu, nomazgājos un bez divdesmit sešos devos uz staciju. Bez manis džimā bija tikai vēl trīs puikas apmēram tajā pašā vecumā kā tie divi Užupī. Starp citu, iesaku: tā ir ideāla iespēja, ja pilsētā nav kur palikt, — pavadīt vismaz daļu nakts fitnesa klubā. Ja kas, tur ir arī dīvāns ar spilveniem. Turklāt pat maksas abonements 3 dienām iznāk lētāk par jebkuru viesnīcu.

Kopā viss pasākums man izmaksāja (neskaitot vilciena biļeti) desmit eiro — piecus par krūzīti karstas šokolādes pusnaktī Katedrāles (Ģedimina) laukumā (tā tiešām bija ļoti karsta un ļoti salda un deva enerģiju visai naktij, tā ka atplīsu tikai ap septiņiem rītā vilcienā) — un piecus vodkai.

Rīga mani sagaidīja ar īpašu 1. janvāra pārsteigumu latviskās tradīcijās. 15 minūšu starplaikā starp vilcieniem gribēju stacijas „Rimi” nopirkt kefīru sūkšanai pa ceļam (šādos gadījumos visefektīvākais atspirdzinošais dzēriens, vismaz man), bet izrādījās, ka ar 24 gadu nokavēšanos iestājies milēniums un vairs nav iespējami norēķini ar banku kartēm, kā dēļ pie skaidrās naudas norēķinu kasēm bija sastājušās pagaras rindas, kuras izstāvēt man nebija laika. Devos vien tālāk bez kefīra. „Narvesen” arī bija ciet, tā ka pat ūdeni nevarēja nopirkt. Pa ceļam uz Valmieru domāju: nē, laikam tomēr ne tikai bankām — arī man būs sācies jauns milēniums, turklāt šķiet, ka tas — pretēji bankām — nepavisam nebūs krahs.

Valmierā, izkāpjot no vilciena, nodrebinājos. Kā nekā biju atgriezies ziemeļos. Bet spīdēja saule. Gaiša, skaista diena. Tā man sākās šis gads.

Kāpēc es vairs nespēju pateikt: „Mīliet grēcinieku, ienīstiet grēku!”

Raksta avots: https://www.huffpost.com/entry/why-i-cant-say-love-the-sinner-hate-the-sin-anymore_b_4521519

Autors: Miha Marejs (Micah J. Murrey)

Man pietiek.

Es vairs nespēju, acīs skatoties, savam brālim gejam pateikt, ka mīlu grēcinieku, bet ienīstu grēku. Es vairs nespēju zīmēt ap sevi svētuma oreolu.

Biju domājis, ka man atliek tikai pacensties un saņemt sevi rokās. Varbūt koncentrēties vairāk uz mīlestību pret grēcinieku un mazāk uz nepatiku pret grēku. Bet, pat ja es aizsniegtos līdz tādam „ideālam”, tik un tā kaut kas paliktu ne tā. Es viņu joprojām uzlūkotu kā citādu, kā svešu.

Ne cilvēku. Ne draugu. Ne kristieti. Ne brāli.

Grēcinieku.

Un par spīti visām teoloģiskajām atrunām, ka pats esmu tikpat grēcīgs, tas tomēr nav tas pats. Šādi mēs neizsakāmies ne par vienu citu. Tikai par viņiem. Tā ir vienīgā joma, kur mēs vārdam „grēcinieks” piešķiram tik dziļdomīgu nozīmi.

Un tad mēs cenšamies viņus „aizsniegt” — evaņģelizēt. Par viņiem mēs izsakāmies kā par „mežoņiem” no seno laiku misijas stāstiem — svešiem, tāliem un nepieejamiem, un viņus civilizēt, kolonizēt un atpestīt — to uzskatām par draudzes smagāko izaicinājumu.

Varbūt kādus no viņiem pat pieņemam savā vidū. Bet arī tad viņi paliek grēcinieki — ar varavīksnes kauna zīmi iezīmēti. Viņi nav un nevar būt līdz galam mūsējie.

Pat šis vārds „viņi”, to izrunājot, liek man sarauties — kā pieskāriens kaut kam aukstam un glumam, un nešķīstam.

Geju kopienai mēs rezervējam kādu īpašu iecietības veidu. Mēs piekrītam viņus mīlēt, pieņemt, izrādīt pretimnākšanu — bet sev paturam tiesības uzskatīt viņus par citādiem. Tiesības sacīt „viņi”, nevis „mēs”. Mēs sagaidām viņus ar atplestām rokām, pie reizes neaizmirstot atgādināt, cik ļoti gaidīti šeit ir visi grēcinieki. Un, jā, protams, no visiem grēciniekiem tieši viņi ir vienīgie, kuriem mēs pastāvīgi atgādinām, ka pieņemam grēciniekus.

Un reizē mēs novēršamies no homoseksuālajiem brāļiem un māsām, kuri jau ir mūsu draudzē, kuri seko Jēzum. Mūsu uzstādījums „mēs un viņi” neatstāj daudz telpas tiem, kuri nav izvēlējušies būt homoseksuāli, bet ir izvēlējušies sekot Jēzum. Lietojot vārdus „gejs” un „grēcinieks” kā sinonīmus, mēs atraidām viņus no Kunga galda un iespiežam krēslas zonā.

Par Jēzu teica, ka Viņš esot grēcinieku draugs; tikai Viņš pats gan sevi tā nesauca.

Viņa lozungs nebija „ēst un dzert ar prostitūtām un nodokļu ievācējiem”. Tādu birku Viņam piekāra nosodoši novērotāji no reliģiozām aprindām. Jēzū apbrīnojamākais bija tas, ka, tusējot ar grēciniekiem, Viņš nelika manīt, ka viņi būtu grēcinieki. Viņi nebija Viņa „projekts”, Viņa „misijas lauks”. Viņi bija Viņa draugi. Cilvēki, kurus sauc vārdā, nevis apkopo jēdzienā „grēcinieki”. Pēc definīcijas Radītāja mīļotie bērni. Dieva tēla nesēji pasaulē. Viņa brāļi un māsas.

Tie bija farizeji, kas ar skatienu vien uzšņāpa uz viņu pierēm kauna zīmi — „grēcinieks”. Tie bija apsūdzētāji, kas ap sevi novilka svētuma oreolu, atstājot „tos tur” ārpusē.

Šie vārdi — „grēcinieku draugs” — tika izteikti ar sarauktu degunu un paštaisnu vīpsnu. Un šo pašu frāzi mēs pārņemam draudzē un attiecinām uz saviem brāļiem un māsām — „Mīli grēcinieku un ienīsti grēku!”

Šī pati paštaisnā vīpsnāšana ir dzirdama to vārdos, kuri pie Jēzus atvilka laulības pārkāpšanā pieķerto sievieti: „Ko mums darīt ar tādu?!” Viņiem tūlīt bija uz mēles īstais vārds. Viņi tūlīt zināja, ka „tā” ir „tāda”. Ne māsa. Ne cilvēks. Tikai kārts politiskā spēlē. Grēciniece.

Bet Jēzus nometās pie viņas smiltīs. Nebaidoties sasmērēt drēbes un reputāciju. Nebaidoties atzīt viņu par cilvēku. „Es tevi nepazudinu. Ej un negrēko vairs!”

Viņš taču varēja sacīt: „Tu esi grēciniece, bet Es tevi tomēr mīlu!” It kā viņa nezinātu, kas viņa ir! It kā balsis apkārt jau tāpat nebūtu pietiekami skaļas un paceltās rokas jau nežņaudzītu akmeņus…

Jēzus atteicās savu balsi pievienot šim „svēto” korim. Sacīdams: „Ej un negrēko vairs!”, Viņš apstiprināja, ka grēks nav viņas dziļākā būtība. Ka tas nav tas, ko Viņš viņā redz. Ka tas nav tas, kas viņa patiesībā ir.

Es esmu grēcinieks.

Bet, pirms es kļuvu grēcinieks, es biju radīts Dieva līdzībā. Un, lai kā grēks kropļotu un aptraipītu Dieva līdzību manī, tas nevar to izdzēst. Grēks ir briesmīgs — tik briesmīgs, ka nogalināja Jēzu. Bet grēks vairs nenosaka, kas es esmu. Es esmu jauns radījums.

Jēzus dēļ Dievs mani neuzlūko kā „grēcinieku”. Jēzus dēļ man nav sevi jāuzlūko kā „grēcinieku”. Un Jēzus dēļ man nav jāsaskata „grēcinieki” savos brāļos un māsās draudzē.

Tiem, kas ir Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Uzlūkojot savu brāli Kristū geju, sacīt „Dievs mīl grēcinieku!” nozīmē pacelties pāri Jēzum un pasludināt pazušanu tam, ko Viņš ir izpircis.

Tāpēc man pietiek.

Man pietiek „mīlēt grēcinieku un ienīst grēku”.

Es vairs negribu tā runāt.

Man pietiek iztēloties sevi par pārāku, labāku nekā tu.

Mēs katrs esam Dieva atspulgs. Viena Radītāja bērni, Jēzus izpirkti. Brāļi un māsas.

Un šodien man ar to pietiek.

Manas jaunības dziesmas. Dzejnieka karnevāls

Jauka, vienkārša disko dziesmiņa. Un teksts — tās tik pasakas,/ ak, cik labi tas,/ tā tik pasakās vien notiekas —/ nnnanna-na-na-na-na na-na-na-na na-na-na-na!

Un tomēr mazliet jāpiesargās, jo tieši pasakas nereti par realitāti pasaka vairāk, nekā būtu iespējams vistiešākajā tekstā.

Šī dziesma ir tapusi „melu impērijas” laikā, kad meli bija dzīves norma, iespēja pakāpties pa karjeras kāpnēm un nereti arī vienīgais veids, kā izdzīvot. Domāju, ka nav vajadzīgs te kādam skaidrot, kāpēc Padomju Savienība tiek saukta par melu impēriju. Tagad viss ir mainījies. SIC TRANSIT GLORIA MUNDI.

Tikai Kaspara Dimitera teksts paliek. Klasika pārdzīvo visas impērijas. Tāpat kā meli. (Un melu atmaskošana.)

Skolas laikā, liekas, kādā 7. vai 8. klasē, saņēmu sodu par to, ka nemācēju melot. Tolaik jau bija manāmas atmodas vēsmas, bet varbūt pie vainas nemaz nebija politiski apsvērumi — vienkārši puikas negribēja līdzināties sīkajiem, tāpēc pionieru kaklautus nēsāja nevis ap kaklu, bet kabatās. Nonāca līdz tam, ka es klasē paliku vienīgais pareizais, ar sarkano kaklautu ap kaklu. Un tad arī man piegriezās: arī es sarkano lupatiņu ieņurcīju vienā kabatā ar šņudauku.

Bet pienāca piektdienas rīta klaudzināšanas stunda astoņos nulle piecās… Klaudzinātāja mums bija Velta Oskarovna, kura papildus tēlotājmākslai, kur stundu nebija daudz, piepelnījās ar krievu valodu (kur bija daudz) un kuru mēs — kā man šodien šķiet, netaisni — aiz muguras mēdzām dēvēt par Veltu Govs Korovnu. Vārdu sakot, piektdienas nullstundā V. G. Korovna bija nolēmusi izvest ideoloģisko klaudzināšanu pie mūsu sirdsapziņas durvīm. Tikai nevarēju saprast, kāpēc viņa tā skatās tieši uz mani, kāpēc pieceļ kājās un ideoloģiski apklaudzina/apkaunina tieši mani. Un tikai pēc krietna brīža, aplaidis acis apkārt, ieraudzīju, ka visiem citiem ap kaklu kvēl sarkanie kaklauti, kamēr man kvēloja tikai vaigi.

Morāle: melot ir jāmāk.

Un melus atmaskot arī ir jāmāk.

Citādi var sanākt kā dzejniekam karnevālā.

Un īpaši aktuāli tas ir brīdī, kad tiek atvērti kādi maisi. Piemēram, čekas.

Vai jūs saprotat, kāpēc dzejnieks bija tik aizdomīgs? Padomāsim loģiski: ja jau viņš rīkoja pasākumu ar nosaukumu „karnevāls”, tad kāpēc pavēlēja viesiem ierasties bez maskām un kāpēc rāva tās nost?

Vistrakākais karnevāls sākas tad, kad kāds izdomā citiem noraut maskas. Jo, ja pirms tam vēl varēja kaut cik saprast, kas ir kas, tad pēc masku noraušanas saprast vairs nevar itin neko.

Ja mēs atrodam kādu kritēriju, pēc kura sadalīt cilvēkus ap mums meļos un nemeļos, ideoloģiski uzticamajos un ideoloģiski neuzticamajos vai, vispārīgi runājot, pareizajos un nepareizajos, labajos un sliktajos, tad, pirms šo kritēriju izmantot, padomāsim septiņdesmitreizseptiņkārt, vai šo kaķi (lasi: kritēriju) maisā mums nav piespēlējusi čeka un vai, to lietojot, mēs paši nekļūstam par maisa īpašnieka aģentiem ar dzejnieka vārdu!

Vistrakākais karnevāls ir maisu piespēlēšana dzejniekiem!

Pastāv kāda tīri matemātiska patiesība, ko lieliski ir noformulējis Oto Vendelis (citēšu krieviski): „Мир не делится без остатка на хорошее и плохое.” Vienkārši nedalās un viss — lai kā to negribētu neskaitāmu ideoloģiju un reliģiju sludinātāji un citi dzejnieki. Vienmēr paliek nedalāmais atlikums.

Es jau nesaku, ka reizēm nevajag noraut maskas. Tikai labāk būtu, ka to darītu katrs sev, nevis viens otram. Un reizēm vajag iznākt no skapja. Bet taisīt skeletu revīziju otra skapī laikam gan var tikai ar tiesībsargājošo orgānu sankciju. Un orgānos arī strādā dzejnieki. Ne jau visi, bet liela daļa.

Vai zināt, kāda ir katra dzejnieka lielākā problēma? Tā ir saasināta uztvere pret savām problēmām — tikai nevis sevī, bet citos. Paskaidrošu ar piemēru.

Mājā, kurā es dzīvoju, pirmajā stāvā ir veikala telpas. Gadu gaitā tur ir nomainījušies vairāki veikali. Vienā no tiem savulaik strādāja tāda Anniņa (vārds mainīts). Tā nu sagadījās, ka kādu dienu veikalā bija svētki vai, ja jums labāk patīk, karnevāls, kas izpaudās tādējādi, ka veikala īpašnieks kopā ar Anniņu ofisa telpās dzēra šampanieti (un varbūt ne tikai — vai es zinu, ko viņi dzēra; zinu tikai, ka Anniņai patika koķetēt ar vīriešiem, tostarp priekšniekiem). Un tieši tādā brīdī ieradās Anniņas vīrs dzejnieks, skraidīja pa pagalmu un auroja: „Dzērāju banda! Visus uz Straupi!” (Straupe — tā ir vieta, no kuras viņš pats ļoti nesenā pagātnē bija atgriezies.)

Vai ievērojāt videoklipā, ka pēc masku noraušanas cilvēku seju vietā parādās dažādu lopu bildes (ja dzīvnieku aizstāvji neiebildīs, ka papagaili, žirafi, degunradzi utt. nosaucu par lopiem)? Morāle? Ja gribi otrā saskatīt lopu, vienmēr arī saskatīsi. Pie tam gandrīz tikpat lopisku lopu, cik lopisks esi pats.

Bet maska tam otram varbūt ir vajadzīga, lai izdzīvotu. Jo, atvainojiet, ja varētu bez vīģes lapām, tad mēs visi pa ielu staigātu pliki.

Melu impērijas sabrūk.

Meli paliek.

Jūs teiksiet, es stāstu pasakas?

P.S. Lūdzu piedošanu visiem dzejniekiem, kuru jūtas ar šo esmu aizskāris!

P.P.S. Un arī visiem lopiem un lopu aizstāvjiem.

Manas jaunības dziesmas. Let me fall

Kad iedziedāju „Ziņģi par bailēm” (https://www.izdziedam100.lv/dziesmas/zinge-par-bailem/ieraksts/8580), kārtējo reizi aizdomājos par savām paša pašām dziļākajām bailēm un nonācu pie šīs dziesmas — „Let me fall”.

Īsti jau nevaru to nosaukt par SAVAS jaunības dziesmu, jo, kad pirmoreiz to izdzirdēju, man bija jau tikpat kā četrdesmit, tomēr tā tik trāpīgi izsaka manas jaunības izjūtas, ka nevaru noturēties, nenosaucis to tā. Turklāt, ja tās tiešām ir izjūtas, kas raksturīgas tikai jaunībai, tad man jaunība vēl ne tuvu nav garām.

Bet tapusi šī dziesma ir labu laiku senāk — 1996. gadā Cirque du Soleil izrādei Quidam. Vēlāk, divtūkstoš pirmajā, to iedziedāja Džošs Grobans, un tieši ar Grobana variantu es sastapos vispirms.

Jā, tā ir cirka dziesma, kurai arī piemīt cirka šovam raksturīgais gluži vai čigāniskais spožums un smeldze. Vismaz mani tā paņem uzreiz un pat bez vārdiem. 

Bet vārdi… Nu, vārdi ir tie, kuru dēļ arī tapa šīs pārdomas.

Let me fall
Let me climb
There's a moment
when fear and dreams must collide

Someone I am
Is waiting for courage
The one I want
The one I will become
Will catch me 

So let me fall
If I must fall
I won't heed your warnings
I won't hear them 

Let me fall
If I fall
Though the phoenix may
Or may not rise 

I will dance so freely
Holding on to no one
You can hold me only
If you too will fall
Away from all these
Useless fears and chains

Someone I am
Is waiting for my courage
The one I want
The one I will become
Will catch me

So let me fall
If I must fall
I won't heed your warning
I won't hear

Let me fall
If I fall
There's no reason
To miss this one chance
This perfect moment
Just let me fall

Katram no mums ir kādi neīstenoti sapņi. Un lielākā daļa no mums tos tā arī nekad neīstenos — viena vienkārša iemesla dēļ: bailes īstenot sapni parasti ir lielākas par pašu sapni.

Ja tev ir sapnis, kuru tu tiešām gribi īstenot, nevis tikai izsapņot, tad agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad sapnis sadursies ar tavām dziļākajām bailēm. Un tad ir divi varianti: vai nu sapnis sašķīdīs pret bailēm, vai bailes sašķīdīs pret sapni. Īpaši to var izjust, mēģinot pārvaldīt savu ķermeni neierastās pozās. Ne jau velti šī dziesma nāk no cirka. Pats to izjutu, mācoties tiltiņu, špagatu, stāju uz rokām un horizontālo kārienu (back lever) vingrošanas riņķos. 

Tu neko nesasniegsi, ja nepārkāpsi savām bailēm. Bet bailes lielākoties ir nepamatotas. Lielākoties — tas nenozīmē vienmēr. Bailes ir arī aizsargmehānisms. Izvēloties krist, es (apzināti vai neapzināti — viss vienalga) pieļauju, ka pēc kritiena varu arī nepiecelties (though the phoenix may or may not rise), bet tik un tā izvēlos krist. Par sapņu sasniegšanu var nākties maksāt. Kādreiz arī smagi.

Un tomēr — neaizturi mani! Ļauj man krist! Necel augšā! Ļauj pašam celties un atkal krist! Un, ja gribi pieturēt, tad krīti kopā ar mani! Jo tas ir vienīgais veids, kā tu vari man palīdzēt — atlaižot dūrē sažņaugtās nevajadzīgās bailes un nometot savu iedomu un sabiedriskās domas uzliktos pinekļus.

Dziesmā ir 3 darbojošās personas:
1) The one I am (kas es esmu);
2) The one I want/I will become (kas es gribu kļūt/kļūšu);
3) You jeb Tu (kas ļauj vai neļauj).

Kritiens nozīmē pārtapšanu, kad otrais (The one I want/will) uztver rokās krītošo pirmo (The one I am). (Asociācija ar „Ziņģi par bailēm”: „Ņemu (šai kontekstā precīzāk būtu: ķeru) pats sevi rokās…”) Trešais, savukārt, ļauj vai neļauj krist. Bet, pat ja neļauj, pirmais, ja būs apņēmības pilns, neklausīsies un pat nedzirdēs. („I won’t heed your warnings, I won’t hear them.”) Vienīgais veids, kā trešais var palīdzēt pirmajam, ir krist ar viņu kopā. Izstāstīšu, kā tas notika ar mani — bērnībā.
Valmierieši labi zina „dzelzīti” — veco mazbānīša tiltu pār Gauju, pa kuru vēl astoņdesmito gadu sākumā kursēja pa retam vilcienam. Mēs ar mammu šad un tad gājām pastaigāt pa Gaujmalu, un vienā no tādām reizēm man radās doma pāriet pa dzelzs tiltu pāri Gaujai. (Tolaik mācījos kādā pirmajā, otrajā klasītē.) Tad tas vēl nebija gājēju tilts. Tas nozīmē, ka tam nebija drāšu žoga gar malām, kādu uzlika vēlāk. Nebija vispār nekādu margu, tikai nesošās dzelzs konstrukcijas. Un nebija arī grīdas — tikai sliedes un gulšņi, starp kuriem lejā spīdēja melnais ūdens. Varēja nostāties uz gulšņa gala un skatīties dzelmē. Turklāt varēja arī nākt vilciens, un tad nebūtu kur pabēgt. Mamma necentās mani atrunāt. Mēs gājām — abi. Un tikai vēlāk, kad es jau biju pieaudzis, viņa atzinās, ar kādu sirds drebēšanu to darījusi; tomēr neesot gribējusi manī ieaudzināt bailību. Mēs pārgājām, nenokritām fiziski, bet faktiski tomēr kritām — nezināmajā, un no kritiena iznācām citi. Paldies viņai, ka „turēja” mani, „krītot” kopā ar mani! 

Gauja. Dzelzītis. Rīts (foto Guntis Iļķēns, 2018)

Cirku — un īpaši jau akrobātiku, ekvilibristiku, kontorsiju — visas tās lietas, kas prasa augstākajā mērā pārvaldīt savu ķermeni, — es uztveru kā vienu no augstākajām mākslām. Cirks pēc būtības ir kritiens neiespējamajā.

Bet nav jau jābūt virves dejotājam, kas staigā 12 metru augstumā virs arēnas, lai saprastu, par ko ir šī dziesma. Tā tikpat labi ir par jaunieti, kas vēlas izrauties no vecāku pārprastās gādības. Krītot viņš var kļūdīties un pats par to ciest, bet, ja jūs viņu sasiesiet, lai nedabū krist, jūs cilvēcei atņemsiet progresu. Neviens bērns bez kritieniem nav iemācījies staigāt. Es domāju, uz kājām — nemaz nerunājot par staigāšanu uz rokām. Šī dziesma ir veltījums katram — vienalga, cik viņam būtu gadu un kādā jomā viņš darbotos, — kurš uzdrošinās iet (krist) tālāk par vispārpieņemto. Kurš uzdrošinās ne tikai sapņot, bet savus sapņus pārvērst realitātē.

Un, ja tā apdomā, there’s no reason šo vienreiz doto iespēju palaist garām.
So let me fall.

Un te vēl dziesmas oriģināls no cirka izrādes. Klausīties man labāk patīk Grobanu, bet, ja gribas šo dziesmu izjust vairāk ne ar ausīm, bet acīm un ar autentisku kritiena kņudoņu pakrūtē, tad jānoskatās šis:

Manas jaunības dziesmas. Ode an die Freude

Ja mamma, veļu gludinot, dziedāja „Pa Baikāla drūmajām stepēm”, tad es, ķeroties pie pletīzera, uzliku vinila plati ar Bēthovena Devīto. Tas bija laikos, kad Eiropas Savienība nevienam te vēl sapņos nerādījās un vismaz man nebija ne jausmas, kas ir tās himna. 

Mūzika pati par sevi nav ne politiska, ne apolitiska, ne dievišķa, ne dēmoniska. Kas ir lasījis grāmatu vai skatījies filmu „Mehāniskais apelsīns”, zinās, ka var slepkavot arī, skanot Bēthovena Devītajai, un var izvarot, uzdziedot „Singing in the Rain”. Bet var arī iedvesmoties veļas pletēšanai.

Bēthovena mūzika vispār ir smaga. Nevar salīdzināt ar gaisīgo Mocartu. Pat „Oda priekam” ir smaga, lai gan ir par prieku. Bet mani tieši šāda, smaga, mūzika iedvesmo — un īpaši iedvesmoja jaunībā. Pie pletīzera noklausījos ne tikai Devīto, bet arī visas Bēthovena klaviersonātes un klavierkoncertus. Biogrāfiskajā romānā „Apasionāta” tolaik lasīju, ka Bēthovenam zēna gados kāds grāfa vai firsta dēlēns aiz skaudības par to, ka šis tik labi spēlē, esot iedūris delnā dunci. Pie tā laika medicīnas līmeņa tas nozīmēja neizbēgamu infekciju. Aizgājis tik tālu, ka ārsts jau nospriedis, ka roka būs jāamputē. Un tad, ja pareizi atceros, Ziemassvētkos, jaunais Bēthovens, kas jau pāris mēnešu nebija spēlējis ar abām rokām, izlūdzies baznīcas ērģelniekam, lai viņu vēl vienu, pēdējo, reizi pielaiž pie taustiņiem. Un spēlējis par spīti mežonīgām sāpēm — pēdējo reizi, zinot, ka roku drīz nogriezīs. Taču spēlējot brūce uzplīsusi, pār klaviatūru izgāžoties strutām un asinīm, brūce iztīrījusies, un roka pēc tam kļuvusi vesela.

Bēthovena mūziku es tieši tā arī uztveru — kā strutas un asinis uz klavieru taustiņiem. Smagā oda priekam. Brīvība caur sāpēm. Kurlā Bēthovena „über'm Sternenzelt”.

Ivars Kalviņš savulaik intervijā žurnālam „Kabinets” sacīja: 
„Tagad, piemēram, aizvien aktuālāks kļūst jautājums par abortu atļaušanu vai aizliegšanu. Un šeit atkal ir runa par iejaukšanos Dieva darbos. Raugi, ja ārsts it kā diagnosticē, ka ar to bērnu būs kaut kādas ziepes, ka tā ģenētiskā iedzimtība ir tik slikta, ka nekas labs nekādā gadījumā nav gaidāms, tad tas aborts būtu pat vēlams. Bet tagad uzdosim tam ārstam šādu jautājumu: vienā ģimenē tūlīt atkal būs bērns, bet ir zināms, ka pirmais bērns viņiem dzimis kurlmēms, otrais bija akls, bet vecākiem pašiem vienam bijis iedzimts sifiliss un otram atklātā tuberkuloze, turklāt tas pēdējais vēl vispār bijis pusidiots. Ko tagad ārstam darīt ar to jauno ieņemto bērnu?
Žurnālists: — Droši vien jāparaksta aborts. Un nezinu, ko viņam tūlīt pārmest...
Kalviņš: — Jā, bet ar šo spriedumu jūs tajā mirklī nogalināt Bēthovenu! Raugi, viņš savulaik piedzima tieši tādā ģimenē un tieši tādos apstākļos, kā es aprakstīju. Vai cilvēcei tas būtu bijis liels ieguvums? Diezin vai. Un tas tāpēc, ka mums tikai liekas, ka mēs zinām, kas ir labi un kas nav, bet patiesībā tomēr nezinām neko. Un kad nu mums liekas, ka to nu gan mēs zinām, ka te nekas labs nevar sanākt, tad mēs uzdrošināmies pieņemt lēmumu Dieva vietā.”

Tā, pateicoties 18. gadsimta zemajam medicīnas līmenim, tapa šī protesta himna — himna brīvībai un priekam. To dziedāja čīlieši demonstrācijās pret Pinočeta režīmu, Ķīnas studenti Tiaņaņmeņa laukuma protestos Pekinā 1989. gadā, to 1989. gada Ziemsvētkos Berlīnē par godu Berlīnes mūra krišanai diriģēja Leonards Bernsteins. Bernsteina koncerts bija īpašs ar to, ka odā vārda „Freude” („prieks”) vietā dziedāja „Freiheit” („brīvība”) — tāds, kā runā, esot bijis Šillera sākotnējais nolūks, rakstot šo dzeju, un tikai baiļu dēļ viņš palicis pie „prieka”. 2011. gada rudenī to dziedāja 10 000 japāņu amatieru koris, pieminot tā paša gada pavasarī cunami bojāgājušos. 

Seid umschlungen, Millionen!
Diesen Kuß der ganzen Welt!
Brüder, über'm Sternenzelt
Muß ein lieber Vater wohnen.
Ihr stürzt nieder, Millionen?
Ahnest du den Schöpfer, Welt?
Such' ihn über'm Sternenzelt!
Über Sternen muß er wohnen.

Miljons ļaužu, apskaujieties!
Visai pasaulei šis skūpsts!
Brāļi, tur virs zvaigznēm augstu,
Jābūt Tēvam, kas mīl mūs!
Miljons ļaužu, nesērojiet,
Vai Jūs Dievu neredzat?
Meklējiet to zvaigznēm pāri!
Viņpus zvaigznēm jāmīt tam.

„Un, ja nu arī tu kaut kā/ to neatrodi lieku,/ tu arī vari uzdziedāt/ šo dziesmiņu par prieku”, tas ir, Bēthovena Devīto, īpaši tad, ja tiec nozākāts un triekts, un lamāts, — un nav svarīgi, vai esi eiroskeptiķis vai eirooptimists.