2023. gads man pagāja bez prieka. Pat lietas, kas agrāk sagādāja prieku — ceļošana, riteņbraukšana utt.— vairs nespēja to dot. It kā jau kaut ko no tā darīju, bet tā mehāniski, distancēti, indiferenti. Tomēr Dievs cilvēkā ir ielicis tādu dzīvības spēku, kas noteiktos kritiskos apstākļos izlaužas uz āru tik varens, ka nekas, pilnīgi nekas, ieskaitot sabiedrībā pieņemtās normas un morāles priekšstatus, nespēj tam pretoties. Tik mežonīgu, instinktīvu dziņu izdzīvot, kas vairs nepakļaujas tavai gribai. Kā Remarks to apraksta grāmatā „Mīli savu tuvāko”: kad tavu acu priekšā lielās mokās mirst tavs labākais draugs (un vai gan nav taisnība, ka „a boy’s best friend is his mother”? — tie, kas zina, no kurienes ir šis citāts, sapratīs, kādas asociācijas tas man raisa), bet tu aizmirsdamies kāri rij treknu zirņu zupu. Tāds brīdis man pienāca 370. dienā pēc mammas nāves, kad, mirkļa impulsa vadīts, nopirku sev Vecgada vakaram vilciena biļeti uz Viļņu un Jaungada rītam atpakaļ — un pārsteigts sapratu, ka izjūtu par to tādu prieku, kādu nepazinu jau veselu gadu.
Vilcienus mīlu kopš bērnības, savulaik pat gribēju kļūt par mašīnistu (kas gan palika tikai vēl viens no maniem neīstenotajiem caurkritēja sapņiem). Ziņās arī sekoju līdzi informācijai par šogad atklāto jauno maršrutu starp Viļņu un Rīgu, biju pat domājis kādreiz to izbraukt, bet ne jau tūlīt. Taču sanāca citādi.
Vilciens bija pilns, taču ne brīdi nejutos saspiests vai ierobežots. Pietiek vietas kājām, somām, velosipēdiem, ja tādi ir, invalīdu ratiņiem un vēl apjomīgiem Ziemassvētku dekorējumiem, kas gan manā izpratnē bija bezgaumīgi (par to gan nestrīdas), toties ļoti rūpīgi sakārtoti. Turklāt abos virzienos man trāpījās vietas pie galdiņa, kur ir pa četriem sēdekļiem kopā, prombraucot augšējā līmenī, pie „garmoškas”, bet atpakaļceļā lejā, tuvāk durvīm. Pavadoņi ļoti patīkami. Protams, kā vienmēr nofotografējos tualetē pie spoguļa. Vienīgais mazliet nepatīkamais pārsteigums bija tualetes durvis. Durvis ir bīdāmas, bet ne ar roku kā igauņiem vai mūsu renovētajos dīzeļos. Ir zaļa poga durvju atvēršanai un sarkana aizvēršanai — un tādas gan iekšpusē, gan ārpusē. Bez tam iekšpusē vēl ir kloķis durvju aizslēgšanai, kuru tualetes apmeklētāji bieži nepamana, jo domā, ka, lai iekrampētos, pietiek ar sarkano pogu. Tā kā esmu samērā biežs uz tualeti staigātājs, vairākkārt gadījās, ka, no ārpuses atverot durvis, priekšā rēgojas puspliki sieviešu vai bērnu dibeni (interesanti, ka vīriešu nē; acīmredzot sarežģīto tehniku viņi apgūst vieglāk). Tādos gadījumos abu pušu pirmā reakcija ir steigšus grūst durvis ciet, bet tas ar roku nav izdarāms, atkal jāķeras pie pogas, kas to dara pilnīgi nesteidzoties; turklāt stresā pogas var viegli sajaukt.
Vilciens ienāk Viļņā vakarā astoņos, bet uz Rīgu atiet pusseptiņos no rīta, tātad manā rīcībā bija visa nakts. Plāns bija vakarā uz kādu brīdi satikties ar Aļonu, ar kuru pirms 20 gadiem biju iepazinies Igaunijā, tad lielāko nakts daļu pavadīt, avantūristiskā pastaigā izbaudot pilsētas nakts burvību, bet uz rīta pusi dažas stundas sasildīties „Lemon Gym”, kurš ir atvērts pat Jaungada naktī un piedāvā pirmo apmeklējumu bez maksas.
Sākumā nemaz nevēlējos atklāt Aļonai, kā esmu iecerējis pavadīt nakti, lai viņa nesatrauktos un nesāktu uzstāt, lai palieku pie viņas mājās. Tāpēc arī uzrakstīju viņai tikai pēdējā brīdī — 31. decembra rītā. Tomēr arī vakarā viņa neko neuzstāja — par to esmu viņai ļoti pateicīgs. Viņai jau iepriekš bija sarunāta tikšanās ar draudzeni, un tad viņas mani pāris stundas izvadāja pa pilsētu, bet pēc tam palaida brīvsolī, kā gribēju.
Viļņa pārsteidz ar milzīgo katedrāļu un baznīcu skaitu — turklāt tās ir izgaismotas un naktī kā balti kalni paceļas pār pilsētu. Īsti neticu, bet Aļonas draudzene teica, ka Viļņā esot ap 300 baznīcu un kulta vietu. Jā, lielākoties viss vecpilsētas krāsojums ir balts, un tas nakts pastaigu padara sevišķi skaistu.
Jūsmoju par Užupi — Viļņas īpašo mākslinieku rajonu. Dienas laikā un siltajā gadalaikā tas noteikti izskatās krāšņi, tomēr man, kas pirmoreiz to ieraudzīju teiksmainajās ziemas nakts gaismēnās, tieši tāds tas arī paliks neizdzēšamā atmiņā — gan ar soliņu virvēs zem tilta putojošās straumes vidū, gan ar dzelzs cūku uz riteņiem ielas vidū, gan ar lietoto grāmatu skapīti, gan visu pārējo.
Vislielākais pārsteigums tomēr man bija, kad, staigājot pa Užupi, uz gandrīz tukšās ielas ap diviem naktī sastapu divus puikas 16 vai 17 gadu vecumā, kuri katrs stiepa pa milzīgam rotaļu lācim, ap 2/3 no pašu auguma. Viņi uzrunāja mani lietuviski. Atvainojos, ka nesaprotu, un turpinājām angliski. Viņi ar neatvairāmu zēnisku smaidu lūdza, vai nevaru iedot piecus eiro vodkai. Vienu „Džonu” jau esot izdzēruši un gribot turpināt. Teicu, ka tomēr nē, jo zinu, ka Jaungada rīts pēc vodkas nebūs labs un viņiem to nenovēlu. Viņi neuzstāja; sirsnīgi novēlējām cits citam laimīgu Jauno gadu, šķīrāmies un aizgājām pretējos virzienos. Kad biju jau pagājis pārsimt metru un nogriezies šaurā sānieliņā, man nebija miera: nebeidzu brīnīties par to, cik bērnišķi tieši un atklāti viņi to pajautāja. Un galu galā — kādēļ gan šai naktī, kas sagādājusi tādu prieku man, nedalīties tajā ar citiem? Nodomāju: varbūt vēl viss nav zaudēts? Steigšus izgāju no sānieliņas: viņus vairs neredzēja. Pusskriešus metos tajā virzienā, kur viņi aizgāja, nonācu līdz vietai, kur ielas sazarojas, un vairs nesapratu, kurp tālāk. Paskatījos pa vienu ielu: tā bija gara un taisna, bet patumša: šķita, ka viņu tur nav; bet varbūt kaut kur ēnās… Nolēmu tomēr iet pa otru, līkāko — un pēc brīža ieraudzīju. Panācu un jau pāri ielai saucu: „Hey, guys!” Viņi tiešām izskatījās pārsteigti. Teicu, ka došu viņiem piecus eiro vodkai — par godīgumu. Nu jā, viņi atzina, mēs gribējām sacīt, kā ir, negribējām melot. Nu, par to es arī dodu, tikai lūdzu: nepadariet to par regulāru ieradumu. Tā arī šķīrāmies — visi trīs laimīgi, vēlreiz novēlēdami cits citam laimīgu Jauno gadu. Kāds sacīs: tāda amorāla laime… Bet tā bija mana pirmā ĪSTĀ laime šogad — un arī pagājušogad. Domāju, gribētos ar viņiem nofotografēties, bet kaut kā likās neērti to lūgt, galu galā negribējās arī viņiem sagādāt nepatikšanas, ja tā bilde kopā ar aprakstu kaut kur noklīstu.
Un tad arī devos uz „Lemon Gym”, kur pacilāju dzelžus, pastaipīju špagatu, nomazgājos un bez divdesmit sešos devos uz staciju. Bez manis džimā bija tikai vēl trīs puikas apmēram tajā pašā vecumā kā tie divi Užupī. Starp citu, iesaku: tā ir ideāla iespēja, ja pilsētā nav kur palikt, — pavadīt vismaz daļu nakts fitnesa klubā. Ja kas, tur ir arī dīvāns ar spilveniem. Turklāt pat maksas abonements 3 dienām iznāk lētāk par jebkuru viesnīcu.
Kopā viss pasākums man izmaksāja (neskaitot vilciena biļeti) desmit eiro — piecus par krūzīti karstas šokolādes pusnaktī Katedrāles (Ģedimina) laukumā (tā tiešām bija ļoti karsta un ļoti salda un deva enerģiju visai naktij, tā ka atplīsu tikai ap septiņiem rītā vilcienā) — un piecus vodkai.
Rīga mani sagaidīja ar īpašu 1. janvāra pārsteigumu latviskās tradīcijās. 15 minūšu starplaikā starp vilcieniem gribēju stacijas „Rimi” nopirkt kefīru sūkšanai pa ceļam (šādos gadījumos visefektīvākais atspirdzinošais dzēriens, vismaz man), bet izrādījās, ka ar 24 gadu nokavēšanos iestājies milēniums un vairs nav iespējami norēķini ar banku kartēm, kā dēļ pie skaidrās naudas norēķinu kasēm bija sastājušās pagaras rindas, kuras izstāvēt man nebija laika. Devos vien tālāk bez kefīra. „Narvesen” arī bija ciet, tā ka pat ūdeni nevarēja nopirkt. Pa ceļam uz Valmieru domāju: nē, laikam tomēr ne tikai bankām — arī man būs sācies jauns milēniums, turklāt šķiet, ka tas — pretēji bankām — nepavisam nebūs krahs.
Valmierā, izkāpjot no vilciena, nodrebinājos. Kā nekā biju atgriezies ziemeļos. Bet spīdēja saule. Gaiša, skaista diena. Tā man sākās šis gads.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru