Šogad laikam laba meža zemenīšu raža. Odziņas lielas, sulīgas, jo ir pietiekami lijis. Biju aizgājis novērtēt savās nu jau nez cik gadus ierastajās vietās Baiļu mežā gar taciņām. Sāku lasīt saujā un tikai tad, kad sauja bija pilna, attapos, ka neesmu paņēmis līdzi trauku. Burciņa palika virtuvē uz galda. Bet ko nu darīt ar pilno sauju? Maisiņā taču nelikšu... Cita varianta nebija kā mutē. Un uz brīdi sajutos kā zaglis. Pēdējos gados taču vienmēr zemenītes biju lasījis trauciņā mammai. Sev mutē tikai reizēm pa atsevišķai odziņai, bet pilnu sauju tikai traukā, jo odziņu nebija daudz un gribēju pataupīt iespējami vairāk viņai. Mājās viņa vienmēr gribēja dalīties, bet es atteicu, ka mežā jau esmu pieēdies (lai gan tā nebija). Man bija prātā, kā manā bērnībā viņa lasīja odziņas saujā — lai dotu man. Pati tikai tā, pa druskai ieknābāja. Un nu man gribējās kaut daļēji to atmaksāt. Tāpēc arī šodien tā kā sastomījos, kad no saujas bija jāber mutē. Sapratu gan, ka citur jau nav kur, bet tomēr sajutos kā tāds, kas kādam kaut ko atņēmis. Odziņas gan bija saldas, bet vairs ne tik saldas kā bērnībā — no mammas saujas... Un šķiet, ka zemenītes nav vienīgās, kam zudusi garša.
Atņēmis. Arī dzīvību nākamajām paaudzēm — un apracis mammas gēnus. Tādas man pārdomas vasaras saulgriežos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru