Gadiem ejot, aizvien vairāk saprotu, ka vairs neesmu tas, kas reiz biju. Cilvēka šūnas nomainās — ādas epitēlijs 2 nedēļās, kuņģa gļotāda 5 dienās, eritrocīti 4 mēnešos, un, skat, pēc 10–12 gadiem pat mani kauli jau ir citi.
Vai līdzīgi ādas epitēlijam nolobās arī jaunības ideāli? Vai, sabrūkot eritrocītiem, vienmēr rodas žults?
Veidenbaums nomira jauns. Ieva Akuratere nu ir veca, un meikaps nespēj to noslēpt.
Arī mana ticības pārliecība mainās. Ja kādreiz ticēju, ka cilvēks var dzīvot bez grēka (ar neiztrūkstošo atrunu: Kristus spēkā, protams), tad tagad esmu iemācījies to, ka ne viss (maigi sakot) man sanāk ideāli, uztvert kā normālu parādību. Par daudzām lietām tagad domāju līdzsvarotāk un prātīgāk nekā jaunībā. Drīz jau, kazi, debesis būs nonākušas tik zemu, ka aiz tām varēs karoti aizbāzt.
Tomēr jaunības ideālismā — lai cik naivā un muļķīgā — ir tāds netverams skaistums. Manuprāt, to lieliski ir pateicis Roberts Frosts savā dzejolī „Nothing gold can stay”:
Nature’s first green is gold,
Her hardest hue to hold.
Her early leaf’s a flower;
But only so an hour.
Then leaf subsides to leaf.
So Eden sank to grief,
So dawn goes down to day.
Nothing gold can stay.
Kas ir skatījies Kopolas filmu „The Outsiders”, zinās, par ko iet runa (attiecīgais fragments te:)
Es jau rakstīju par bērziem — kā ik gadu gaidu pirmās lapiņas. Un nav jābūt Pulicera prēmijas laureātam (kā Frostam), lai novērotu, ka pirmās mazās bērza lapiņas ir zeltainas, nevis zaļas. Tāpat arī sīpolpuķu asni un viss pārējais pavasara zaļums. Frosts raksta, ka pirmās lapiņas ir krāšņas kā zieds, bet tikai uz stundu, tāpat kā saullēkta skaistums pastāv tikai īsus, skaitītus acumirkļus. „Dabas pirmais zaļums ir zelts — tā nokrāsa, ko paturēt visgrūtāk,” kā man sanāca, mēģinot to iztulkot. Īstenībā taču mazā lapiņa pieaug, kļūst lielāka, stiprāka, bet Frosts saka: subsides, tātad pieaugot nevis nobriest, bet degradējas. Un dawn goes down to day — tā nav tikai vārdu spēle. Viņš grib pateikt, ka rītausma nevis uzplaukst līdz pilnai dienai, bet noplok (goes down, nevis up). Diena ir nevis rītausmas kulminācija, tās eksistences mērķis un piepildījums, bet nožēlojams, netalantīgs sīkvels. Bērnībā, jaunībā cilvēks pasaulē skatās kā brīnumā, un ideāli ir augstāki par debesīm. Bet vēlāk… Ir taču starpība starp pirmo mīlestību un ceturto sievu. Jā, un dzejoļa zemtekstā varam izlasīt domu, ka grēkā krišana ir neatņemama pieaugšanas sastāvdaļa (rindiņa par Ēdeni). Citiem vārdiem sakot, pieaugt nozīmē zaudēt nevainību.
Varbūt tāpēc Vivaldi „Gadalaikos” vasara ir vissmeldzīgākais gadalaiks (vismaz man tā šķiet). Arī ziema ir skumja, bet ziemas skumjas ir tādas klusas, rezignētas, kamēr vasara plēš sirdi pušu, jo pavasaris ir aizgājis uz neatgriešanos. Ziemai ir cerība uz pavasari, vasarai vairs cerības nav.
Varbūt tad vajag ieņemt tādu pozu kā Veidenbaumam: „Un tagad es nicinu pasaules lietas, jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks…” Nē, nu nav jau galīgi murgi un galīgs nieks, bet nu man vienalga…
Ir lietas, kam uz nāves sliekšņa ir jābūt vienalga.
Bet varbūt vajag saglabāt ideālus un mirstošām lūpām čukstēt (jā, jā atkal atsauce uz „The Outsiders”): „Stay gold, Ponyboy, stay gold!...”, pat ja labi zini, ka tas nav reāli.
Bet varbūt tomēr ir?
P.S. Tiem, kas nesaprot angliski, varbūt noderēs šis interneta plašumos uzmeklētais Frosta dzejoļa krievu tulkojums (dzejolis ir ģeniāli izvarots, tomēr tā dvēsele ir palikusi dzīva):
Новорожденный лист
Не зелен, золотист,
И первыми листами
Как райскими цветами
Природа тешит нас,
Но тешит только час.
Ведь как зари улыбка
Всё золотое зыбко.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru