Bērzi, kā zināms, ir purva un āra. Aiz mana loga, cik vien
sevi atceros, vienmēr ir stāvējis simtgadīgs āra bērzs, un pavasarī arvien
lielākais notikums ir bijis sagaidīt, tieši kurā dienā parādīsies caurspīdīgais
pirmo zaļo lapiņu plīvurs. Skolas gados šo notikumu dažādos rakursos iemūžināju
fotofilmā (skat. bildes). Tāpēc āra bērzs man vienmēr ir šķitis Latvijas dabas
lielākais krāšņums. Un tagad tas ir palicis mūsu putekļainā, mašīnu izbraukātā
pagalma VIENĪGAIS un PĒDĒJAIS krāšņums. Bija mums arī otrs tikpat krāšņs bērzs,
bet tam, trotuāru bruģējot, strādnieki apcirta saknes, un tas vienā gadā
nokalta. Ja kas tāds notiks arī ar šo, tad nokaltīs arī daļa no manis. Tas ir
viens.
Otrs: skola nebija tā vieta, kur man ļoti patiktu iet, —
tāpēc ka biju šķērss un greizs un daudzi to tūlīt uztvēra un izmantoja, lai
pasmietos. (Tiem, kas to vēl nezina, atzīšos, ka savu zelta medaļu pāris gadus
pēc vidusskolas beigšanas izmetu miskastē.) Tā ka tās čakārnīša izjūtas man nav
svešas.
Atkal ir pavasaris. Un atkal visas ievas kļūst baltas no čakārnīša bērzam rakstītajām un saplēstajām vēstulēm, un kā saldi rūgtas gaviles no manas pilnās krūts pret kalnu ievu smarža kāpj un savu laimi sūdz. Un labāk par Viktoru Lapčenoku to neizdziedās neviens.
Tik zili spulgo
debesis, tik skaists ir āra bērzs!
Tā ir absolūtā vērtība, kas bomzim nav mazāka kā
valsts prezidentam. Jā, un tāpēc Īzaks Kleimanis, uz ielas sasveicinoties ar bomžiem,
noņēma cepuri. Par to ir šī dziesma.



Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru