svētdiena, 2018. gada 23. septembris

Manas jaunības dziesmas. Čakārnītis


Bērzi, kā zināms, ir purva un āra. Aiz mana loga, cik vien sevi atceros, vienmēr ir stāvējis simtgadīgs āra bērzs, un pavasarī arvien lielākais notikums ir bijis sagaidīt, tieši kurā dienā parādīsies caurspīdīgais pirmo zaļo lapiņu plīvurs. Skolas gados šo notikumu dažādos rakursos iemūžināju fotofilmā (skat. bildes). Tāpēc āra bērzs man vienmēr ir šķitis Latvijas dabas lielākais krāšņums. Un tagad tas ir palicis mūsu putekļainā, mašīnu izbraukātā pagalma VIENĪGAIS un PĒDĒJAIS krāšņums. Bija mums arī otrs tikpat krāšņs bērzs, bet tam, trotuāru bruģējot, strādnieki apcirta saknes, un tas vienā gadā nokalta. Ja kas tāds notiks arī ar šo, tad nokaltīs arī daļa no manis. Tas ir viens.

Otrs: skola nebija tā vieta, kur man ļoti patiktu iet, — tāpēc ka biju šķērss un greizs un daudzi to tūlīt uztvēra un izmantoja, lai pasmietos. (Tiem, kas to vēl nezina, atzīšos, ka savu zelta medaļu pāris gadus pēc vidusskolas beigšanas izmetu miskastē.) Tā ka tās čakārnīša izjūtas man nav svešas.


Atkal ir pavasaris. Un atkal visas ievas kļūst baltas no čakārnīša bērzam rakstītajām un saplēstajām vēstulēm, un kā saldi rūgtas gaviles no manas pilnās krūts pret kalnu ievu smarža kāpj un savu laimi sūdz. Un labāk par Viktoru Lapčenoku to neizdziedās neviens.

Un, jā, šī tiešām ir ļoti dziļa dziesma. Tā runā par cilvēka absolūto vērtību Dieva acīs — par vērtību, kuru nenosaka tas, kāds tu esi vai ko citi par tevi domā, un pat ne tas, vai mīlēdams tu saņem pretmīlestību. Un, ja kāds ir līdz kaklam akacī, debesis viņam nav neko tālāk kā tam, kas stāv kalna galā.

Un kas par to, ka akacī, un kas par to, ka greizs un šķērss,
Tik zili spulgo debesis, tik skaists ir āra bērzs! 

Tā ir absolūtā vērtība, kas bomzim nav mazāka kā valsts prezidentam. Jā, un tāpēc Īzaks Kleimanis, uz ielas sasveicinoties ar bomžiem, noņēma cepuri. Par to ir šī dziesma.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru