Manas jaunības dziesmas. Pa Baikāla drūmajām stepēm

Šī senā Sibīrijas katordznieku dziesma man palikusi atmiņā tāpēc, ka to mājās pie pletīzera bieži vien dziedāja mana mamma (bildē viņa gan nedzied, bet, nu, vienalga, kaut daļēju priekšstatu par attiecīgo atmosfēru varat gūt). Balss jau viņai nav nekāda dižā, bet dziedāja viņa ļoti izjusti. Vistuvākais tai noskaņai ir Aleksandra Daškova ieraksts:

Mamma pati jaunībā bija klausījusies Daškovu. Tikai dziedāja viņa nedaudz citus vārdus, kuri acīmredzot nebija izturējuši radio ieraksta cenzūru (pēdējo trīs pantu ierakstā nav vispār, bet otrā un trešā panta vietā ir ielikti mazāk skarbi vārdi):

Pa Baikāla drūmajām stepēm,

Kur kalnos vēl zeltu var rast,
Iet klaidonis, likteni peldams,
Ar somu pār pleciem viņš iet.

No krekla maz palicis pāri,
Tik ielāpi ielāpus sedz,
Ir cepure saplēsta viņam
Un cietuma mētelis vecs.

Viņš velkas pa vientuļo taigu,
Kur zvēriem ir miteklis labs,
Tam šūpojas katliņš pie sāna,
Un maize pret karoti grab.

Pie Baikāla klaidonis nonāk
Un irties sāk laivā pār to.
Dzied dziesmu tas bezgala skumju,
Par dzimteni dzied viņš kaut ko.

Pār Baikālu klaidonis pārbrauc,

Tur satiekas māte un dēls.
Nu sveika tu, māmuļa mana,
Vai tētiņš un brālis te vēl?

Sen tētiņš tavs guldīts ir kapā,

Zem zemes, kur nesaredz acs,
Bet brālis ir katorgā tālu,

Sen ķēdes ap rokām tam žvadz.

Ak, iesim, ak, iesim nu, dēliņ,
Kur dzimtenes pavards ir tavs,
Jo ilgojas sieva pēc vīra,
Raud bērniņi, tēva kam nav.

P.S. Pēc šī raksta publicēšanas Feisbuka draugu lokā man sanāca šāda sarakste komentāros ar Aidi:

Aidis Tomsons: Ārkārtīgi smeldzīgi! Un tiešām ļoti skaisti. Mani uzrunāja.

Es: Jā, un, iedomājies, viņa to dziedāja, gludinot veļu. Bet, kad 90. gadu sākumā nokristījās draudzē, pārstāja šo dziedāt. Jo tā nebija garīga dziesma. Tikai tagad, atpakaļ skatoties, man šķiet, ka tā sauktajām ''garīgajām'' (baznīcas) dziesmām bieži vien pietrūkst tāda pārdzīvojuma dziļuma. Toreiz es to nesapratu. Es jau nesaku, ka tagad saprotu labāk, bet zinu tikai to, ka šī dziesma man ir ļoti dārga. Tā reizē uzplēš dvēseli un dziedina.

Aidis Tomsons: Garīgajām arī ir dziļumi, tikai to ir mazāk, jo vairāk jau talantu ir ārpus baznīcām. Mūziku nevar tikt vienkārši dalīt garīgā un negarīgā. Šī arī ir dziļi garīga.

Es: Dziļi garīgas ir tās, kas ir dziļi cilvēciskas. Tāpat kā Jēzus nokāpa šai pasaulē un kļuva līdz kaulu smadzenēm cilvēcisks. Zaudējot tuvumu cilvēku sāpēm un ciešanām, mūzika zaudē arī savu garīgumu.

Manas jaunības dziesmas. Ērglēns

Nolēmu turpmāk uzrakstīt par dažām dziesmām, kas man jau sen nozīmē ko īpašu. Varbūt kādam no jums šķitīs dīvaini, kāpēc tieši šādas dziesmas. Varbūt kādam tas pilnīgi izjauks priekšstatu par mani. Varbūt kādam tikai apstiprinās sen radušās aizdomas. Varbūt… Bet, laikam ejot, es aizvien noteiktāk saprotu, ka nevajag kaunēties no tā, kas man ir dārgs. Interesanti ir tas, ka lielākoties tās nav garīgas (lasi: baznīcas) dziesmas. Cik spēšu, pastāstīšu arī, kādas pārdomas manī tās raisa. Un pirmā no tām ir „Ērglēns”:

Latviešu valodā, protams, pat YouTube plašumos šo dziesmu nav iespējams atrast. Es ļoti brīnītos, ja būtu. Lai gan pats to esmu dziedājis zēnu korī 80. gados un pat fragmentāri atceros vārdus:

Ak, ērglēn, mans ērglēn, trauc riņķodams lēni

Pār saulaino klajumu brīvs,

Uz mūžu ir rimuši pā-ārdrošie zēni,

Viens esmu vēl palicis dzīvs.

Un kaut kur tālāk bija tā:

Ai, tici, man negribas do-omāt par nāvi,

Kad sešpadsmit vasaru vien…

(Ja kāds atceras vairāk, atsūtiet man, lūdzu, trūkstošo tekstu — kaut daļēju!)

Tiem, kas nesaprot krievu valodu, paskaidrošu, ka dziesma ir par zēnu, kuram biedri smagā Pilsoņu kara kaujā ir krituši, bet viņu pašu baltie ved uz nošaušanu. Šai brīdī viņš, kuru biedri sauca par Ērglēnu (bet ienaidnieki viņa drosmes dēļ par Ērgli), ierauga debesīs riņķojam ērgli. Viņš ir saistīts, bet ērglis ir brīvs. Viņš lūdz, lai ērglis aiznes viņa mātei vēsti par dēla nāvi. Tomēr viņš tic, ka cīņa nav zaudēta, palīgā nāks jauno ērglēnu audze (komjauniešu ešeloni), un viņš, lai arī miris, atgriezīsies dzīvē (t. i., viņa nāve nebūs veltīga).

Dziesmā ir tik daudz skaidra, tīra, balta (un es neteikšu: sarkana) ideālisma, tik daudz nesamaitātības, ka man šķiet: to dziedot, es pats kļūstu tīrāks. Tik milzīgs pretstats mūslaiku vērtību sistēmai. Arī tagad, klausoties ierakstu, acīs sariešas asaras. Esmu šo dziesmu klusiņām dziedājis gultā slimības laikā, kad ir ļoti grūti, un YouTube komentāros pārsteigts izlasīju, ka kāds vīrs, kuram jau ir pāri četrdesmitiem (tāpat kā man), raksta: „Может кто-то будет смеяться, но бывает, когда работаю на крыше и становится страшно, я эту песню про себя пою, помогает справиться со страхом.” („Varbūt kāds smiesies, bet gadās, kad, strādājot uz jumta, paliek bail, es pie sevis uzdziedu šo dziesmu — tas palīdz tikt galā ar bailēm.”) Un neviens nesmejas. Viņa komentāram ielikti 167 laiki. Vēl arī citi raksta, ka šī dziesma palīdz, strādājot augstumā.