Nolēmu turpmāk uzrakstīt par dažām dziesmām, kas man jau sen nozīmē ko īpašu. Varbūt kādam no jums šķitīs dīvaini, kāpēc tieši šādas dziesmas. Varbūt kādam tas pilnīgi izjauks priekšstatu par mani. Varbūt kādam tikai apstiprinās sen radušās aizdomas. Varbūt… Bet, laikam ejot, es aizvien noteiktāk saprotu, ka nevajag kaunēties no tā, kas man ir dārgs. Interesanti ir tas, ka lielākoties tās nav garīgas (lasi: baznīcas) dziesmas. Cik spēšu, pastāstīšu arī, kādas pārdomas manī tās raisa. Un pirmā no tām ir „Ērglēns”:
Latviešu valodā, protams, pat YouTube plašumos šo dziesmu nav iespējams atrast. Es ļoti brīnītos, ja būtu. Lai gan pats to esmu dziedājis zēnu korī 80. gados un pat fragmentāri atceros vārdus:
Ak, ērglēn, mans ērglēn, trauc riņķodams lēni
Pār saulaino klajumu brīvs,
Uz mūžu ir rimuši pā-ārdrošie zēni,
Viens esmu vēl palicis dzīvs.
Un kaut kur tālāk bija tā:
Ai, tici, man negribas do-omāt par nāvi,
Kad sešpadsmit vasaru vien…
(Ja kāds atceras vairāk, atsūtiet man, lūdzu, trūkstošo tekstu — kaut daļēju!)
Tiem, kas nesaprot krievu valodu, paskaidrošu, ka dziesma ir par zēnu, kuram biedri smagā Pilsoņu kara kaujā ir krituši, bet viņu pašu baltie ved uz nošaušanu. Šai brīdī viņš, kuru biedri sauca par Ērglēnu (bet ienaidnieki viņa drosmes dēļ par Ērgli), ierauga debesīs riņķojam ērgli. Viņš ir saistīts, bet ērglis ir brīvs. Viņš lūdz, lai ērglis aiznes viņa mātei vēsti par dēla nāvi. Tomēr viņš tic, ka cīņa nav zaudēta, palīgā nāks jauno ērglēnu audze (komjauniešu ešeloni), un viņš, lai arī miris, atgriezīsies dzīvē (t. i., viņa nāve nebūs veltīga).
Dziesmā ir tik daudz skaidra, tīra, balta (un es neteikšu: sarkana) ideālisma, tik daudz nesamaitātības, ka man šķiet: to dziedot, es pats kļūstu tīrāks. Tik milzīgs pretstats mūslaiku vērtību sistēmai. Arī tagad, klausoties ierakstu, acīs sariešas asaras. Esmu šo dziesmu klusiņām dziedājis gultā slimības laikā, kad ir ļoti grūti, un YouTube komentāros pārsteigts izlasīju, ka kāds vīrs, kuram jau ir pāri četrdesmitiem (tāpat kā man), raksta: „Может кто-то будет смеяться, но бывает, когда работаю на крыше и становится страшно, я эту песню про себя пою, помогает справиться со страхом.” („Varbūt kāds smiesies, bet gadās, kad, strādājot uz jumta, paliek bail, es pie sevis uzdziedu šo dziesmu — tas palīdz tikt galā ar bailēm.”) Un neviens nesmejas. Viņa komentāram ielikti 167 laiki. Vēl arī citi raksta, ka šī dziesma palīdz, strādājot augstumā.
